Divu okeānu noslēpums

—   Nu, nu . . . Kāda neparasta pašaizliedzība, — kap­teinis iesmējās. — Tomēr, Lord, laiku pa laikam, tiklīdz vien būs iespējams, es jums viņu atdošu. Arī viņam tas būs mazs atalgojums par teicamu darbu. Bet tagad uz­klausieties darbu kārtību, kādu gribu jums ieteikt. Nasa- vas līcī zemūdene izsēdinās visu ekspedicijas zinātniskās daļas sastāvu ar visiem tās piederumiem. Šajā rajonā jūs strādāsiet pēc jau iepriekš šai stacijai izstrādāta gra­fika — divas trīs dienas vai arī ilgāk, ja vajadzēs. Jūs izsēdinājusi, zemūdene izies atklātā okeānā un tur kreisēs, netuvojoties krastiem. Ik dienas brokastis jūs ēdīsiet uz zemūdenes pirms došanās ceļā, pusdienās atgriezisieties uz zemūdeni peilējot; pēc atpūtas atkal dosieties darbā, bet vakariņās un uz naktsguļu atkal atgriezisieties mājās. Kad visi darbi Nasavas līcī būs pabeigti, zemūdene aizve­dīs jūs uz plānā norādīto nākamo punktu, izsēdinās tur jūs, un darbi noritēs tādā pašā kārtībā. Atzīstu, ka tāda kartība būs jums diezgan nogurdinoša, taču to prasa zemūdenes drošība. Vai tas jūs apmierina?

—   Neko nevaru iebilst, Nikolaj Borisovič! Jūsu priekš­likums ir ļoti prātīgs. Neko labāku neizdomāsim! — de­dzīgi apstiprināja zoologs. Viņš mirkli apklusa un, acis nolaidis, lēni sacīja: — Ziniet, Nikolaj Borisovič .. . Man vienkārši nav miera katru reizi, tiklīdz sāku domāt par nākamajām ilgākajām pieturvietām. Pats nezinu, kāpēc. Kļūst baisi, un es … baidos, vienkārši nezin kāpēc baidos.

Kapteiņa seja kļuva nopietna, negaidot viņš pacēla

savus allaž pusnolaislos plakstus, un it kā divi dedzinoši zili stari ieurbās zoologa skumju un mulsuma pilnajās acīs.

—   Es jūs pilnīgi saprotu, dārgais Lord, — sacīja kap­teinis. — Pārāk daudz rūgtas pieredzes mums bijis divās tādās stacijās. Ne tik briesmīga ir sastapšanās ar ienaid­nieku, cik briesmīgi tas, ka nav iespējams šo sastapšanos izskaidrot. Kā viņš tik pārsteidzoši precizi uzzina mūsu zemūdenes atrašanās vietu? Un ne tikai šo niecīgo punktu visā milzīgajā, bezgalīgajā okeana plašumā, bet arī laiku, kad zemūdene tur atrodas? Vēl vairāk: ienaidnieks uzzina to pietiekami savlaicīgi, lai pagūtu sagatavoties un ieras­ties, kur vajag! Netieku gudrs . ..

—   Acīm redzot viss mūsu maršruts kaut kādā veidā kļuvis zināms mūsu ienaidniekam, — zoologs piebilda.

—   Viss vai tikai daļēji — nevar pateikt, — domīgi at­bildēja kapteinis.

—   Daļēji? — zoologs lēni pārjautāja. — Jūs domājat, ka ienaidnieks varēja maršrutu uzzināt pa daļām?

—   Kāpēc gan ne? — kapteinis paraustīja plecus.

—   Tad … tad … — zoologs apjucis pavērās kapteinī. — Kā tad tā? … Vai tiešām? Vai tiešām tas varētu būt?

Viņam aizrāvās elpa, un sejā lēnām izzuda sārtums.

—   Ko jūs gribat sacīt, Lord? — acis nepaceldams, vienaldzīgi vaicāja kapteinis.

Zoologs atņēma elpu un brītiņu klusēja. Tad, it kā sa­ņēmis dūšu, apņēmīgi sacīja:

—   Es … es nezinu, Nikolaj Borisovič, vai tam var būt kāda nozīme vai ne, taču uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka reiz … es pasacīju Gorelovam mūsu pēdējās ilgākās piestātnes vietu . . .

—   Vai tiešam? — kapteinis strauji palūkojās zināt­niekā. — Kā tad tas gadījās?

mmm

—   Viņš tad vel nebija pilnīgi atveseļojies t>ēc noti­kuma ar Šelavinu. Pēc nobrukuma. Reiz viņš ienāca pie manis un lūdza atlaist viņu kā veselu, lai ātrāk varētu at­stāt zemūdeni un piedalīties mūsu zinātniskajā darbā. Es viņam atsacīju, taču, redzot viņa lielo sarūgtinājumu, mierinājumam apsolīju pirmajā ilgākajā pieturas vietā ņemt viņu līdzi. Uz viņa dabisko jautājumu, vai līdz šai pieturai vēl tālu, es minēju tās vietu. Vai tiešām tam varēja būt kāda nozīme, Nikolaj Borisovič? — satraukts jau­tāja zinātnieks.

Kapteinis ilgi klusēja, ar pirkstiem ritmiski bungo­dams pa galdu. Beidzot viņš nopūtās un pacēla acis uz zoologu. Mirkli ielūkojies šajās acīs, zinātnieks sajuta ta­jās asu pārmetumu un vēsumu.

—   Neatkarīgi no sekām, Arsen Davidovič, jūsu rīcība ir bijusi absolūti nepieļaujama. Sevišķi kaujas apstākļos. Es jums uzticēju kara noslēpumu, bet jūs to izpaudāt. Tā no jūsu puses bija liela neuzmanība, ja nesaka vēl vairāk. Nešaubos, ka šī rīcība bijusi vienkārši vieglprātība kara noslēpumu jautājumos, kas vēl diezgan bieži sastopama civilo iedzīvotāju vidū. Varbūt šai gadījumā tā nav nove­dusi pie kādām bīstamām sekām, nav saistīta ar pēdējo dienu notikumiem. Nezinu. Bet jūsu vieglprātība, ja to būtu izmantojis ienaidnieks, varēja nest visšausmīgākās sekas. Tā varēja nozīmēt bojā eju mūsu ekspedīcijai, bojā eju mūsu kuģim, uz ko valdība liek tik lielas cerības mūsu Dzimtenes aizsardzībā.

Kapteiņa vārdi izskanēja uzsvērti skarbi un neparasti spēcīgi. Viņš piecēlās un saviļņots dažas reizes pagājās pa kajiti.

—   Es pilnīgi . . . saprotu … — nodūris galvu, aprautā balsī klusu sacīja zoologs. — Es nemeklēju sev attaisno­jumu. Un esmu gatavs uzņemties . ..

—   Pagaidām par to nerunāsim, — pārtrauca viņu ' kapteinis. — Es, protams, par visu ziņošu Galvenajam