Divu okeānu noslēpums

pārvērsto seju un niknās acis.

Galīgi samulsis, Pavļiks nesakarīgi šļupstēja:

—   Piedodiet, piedodiet, Fjodor Michailovič … Es taču domāju, ka tā ir mana soma, es nezināju . ..

—   Atvainosies vēlāk! — joprojām dārdināja zoologs. — Bet tagad — ātrāk visu savākt! Visi, visi pie darba!

Ūdens pa to laiku bija noplacis līdz ceļiem. Kā mil­zīgā akvarijā tur čumēja un mudžēja jūras iemītnieki — veiklās zivis, rāpojošie adataiņi, plandošās lilijas. Visi sāka tos tvarstīt, taču ārpus ūdens cilvēku kustības sma­gajos skafandros kļuva tūļīgas, zaudēja savu vieglumu un veiklību.

—   Uzmanīgāk! Uzmanīgāk, biedri! — lūdzās zoologs, rāpodams pa grīdu. — Nesaspiediet!

Pēc brīža darbs pārvērtās amizantā, aizraujošā sportā. Kameru pildīja joki, smiekli, izsaucieni. Vienīgi Pavļiks ar Gorelovu strādāja klusēdami, koncentrēti. Pavļiks vēl arvien nespēja aizmirst Gorelova nikno skatienu. Gore­lovs, pirms ķērās pie darba, aši bija apskatījis savas iz­tukšotās somas iekšieni un tagad, īgni to aizmetis, dru­džaini strādāja, ne tik daudz ķerdams dzīvniekus, cik iz­mētādams tos uz visām pusēm. Viņš ātri tuvojās kaktam, kur Pavļiks uzmanīgi atšķetināja lielisku jūras liliju, gor- gonariju, holoturiju un košu jūras zvaigžņu mudžekli. Negaidot mudžekļa vidū Pavļika pirksti uzdūrās kaut kam cietam, stūrainam. Saudzīgi pašķīris atvašu, staru un piesūcekļu pinumu, Pavļiks ar pūlēm izvilka kaut ko me­tālisku, neparasti smagu un aiz pārsteiguma iekliedzās — viņa priekšā bija pazīstamā rezerves daļu kastīte no Go­relova «Undervuda»!

Sasprindzināti turēdams kastīti abās rokās, Pavļiks neizpratnē to aplūkoja. Šai brīdī Gorelovs bija pienācis gandrīz cieši līdzās zēnam un pacēla galvu. Saliecies, ar lejup nolaistām rokām un paceltu galvu, viņš skafandrā līdzinājās teiksmainam briesmonim, kas sagatavojies lē­cienam.

Baiļu drebuļi pārskrēja pār visu Pavļika augumu, kad apgriezies viņš ieraudzīja savā priekšā šo biedējošo stāvu un acis, tās pašas niknuma un draudu pilnās, drūmās, dziļi iekritušās acis … Pavļiks tikko spēja izšļupstēt:

—   Fjodor Michailovič, kāpēc tā ir šeit? Rezerves da­ļas taču var sarūsēt, sabojāties …

Neizslejoties taisni, ar nolaistām acīm, Gorelovs strauji izrāva Pavļikam no rokām smago kastīti un ap­spiestā, saraustītā balsī izgrūda:

—   Tad nē jel! Tur rezerves daļu nav. Es tur ieliku dažus ekskursijai nepieciešamos laboratorijas instrumen­tus …

Viņš žigli noslēpa kastīti somas iekšējā kabatā un klu­sēdams, nepavēries Pavļikā, turpināja likt somā dzīv­niekus.

No sava kakta nolūkojās komisārs . ..

Viss bija savākts. Viss beidzās laimīgi, nekas nebija pazaudēts, ne sabojāts. Ekskursijas dalībnieki apmierināti un noguruši, izkrāvuši no somām savus lomus laborato­rijas vannās un kastēs, izklīda pa kajitēm.

Gorelovs kopā ar citiem izgāja caur gaiteni, atvēra savas kajites durvis un iegāja iekšā. Durvis ar spalgu troksni strauji aizcirtās, un Gorelovs ar niknumā sašķo­bītu seju uz mirkli sastinga. Viņš smagi elsoja; lielās, atkarenās ausis kvēloja, it kā tām būtu norauta āda; mil­zīgās dūres drīz sažņaudzās, drīz atlaidās. Piegājis pie izjauktās rakstāmmašīnas, viņš izņēma no bikšu kabatas kastīti, paturēja to drebošā rokā un ielika savā vietā rak­stāmmašīnā. Ārkārtīgā uztraukumā kā zvērs sprostā viņš sāka skraidīt pa kajiti, milzīgiem soļiem mērojot to no viena gala uz otru. No viņa pelēkajām lūpām laiku pa lai­kam izrāvās aizsmakusi murmināšana:

—   Tam jādara gals . . . Sis zeņķis … Jādara gals . . .

Ārkārtīgās dusmās viņš trieca ar dūri pa apaļo galdu,

atkrita krēslā tam līdzās un, nokāris galvu, sastinga.

«Pionieris» palielināja ātrumu un, atstājis Berdvuda sēri, uzņēma kursu uz Ugunszemi.

Iet bija diezgan grūti. Ik uz so|a gadījās milzīgi ak­mens bluķi, klintis, kas pacēlās līdz pašai ūdens virsmai vai arī izslējās virs tās, smilšu sēkļi un sēres, kas reizēm krauji un augstu pacēlās virs jūras dibena. Šos šķēršļus apejot, pretī traucās stipras ūdens strāvas, it kā izšau- damās no caurulēm. Lai gan jūra šeit, Ugunszemes pie­krastes joslā, nebija dziļa — trīsdesmit līdz četrdesmit metru, un tikai retā vietā dziļāka, — tomēr gaisma no augšas tik tikko nonāca līdz dibenam. Bieza, zaļganzila krēsla spieda visu laiku dedzināt laternas, un tomēr re­dzamība bija gaužām vāja.

Virs okeana plosījās neganta vētra. To diezgan stipri varēja sajust pat šeit, jūras dibenā. Lāgiem, lai noturētos kājās, vajadzēja apstāties; bija jācīnās ar zemūdens viļņu spiedienu, lai tiktu uz priekšu.

Pēc ilgas iešanas Pavļiks beidzot nogura un iedarbi­nāja skrūvi, bet, lai neattālinātos no ceļabiedriem, viņš ieturēja vismazāko ātrumu.

Zoologs un Skvorešņa stūrgalvīgi gāja kājām. Zoologs domāja, ka, lēni ejot pa tik labu, cietu smilti, vislabāk savākt jūras dibena dzīvniekus. Skvorešņa neiebilda. Viņš bija piedzīvojis un izturīgs zemūdens soļotājs.

Okeana gultne pamazām cēlās augstāk, un beidzot priekšā parādījās ūdensaugu tumšais biezoknis.

—   Drīz būs vieglāk, bičo, — zoologs sacīja Pavļikam.