Divu okeānu noslēpums

—   Ehē! — pēkšņi atskanēja Selavina izbrīna pilnais sauciens. — Se ledus sienā taču atrodas milzīgs iedo­bums. Kādus trīsdesmit metrus dziļš. Bet tā garums pa kanalu nav zināms. Andrej Vasiļjevič, palūkojieties nu, — vai tālu tas aiziet? Arsen Davidovič! Man aizdomas, ka arī pretējā sienā būs tāds pats iedobums. Aizsūtiet kādu pārbaudīt. Laikam še bijis viens milzu kalns, un pa šo iedobumu tas pāršķēlies. Ļoti interesanti!

—   Labi, Ivan Stepanovič. Aizies Cojs, — zoologs at­bildēja.

Pēc dažām minūtēm Skvorešņa ziņoja, ka iedobums stiepjoties no dienvidiem uz ziemeļiem kādus divsimt met­rus. Tā dziļums ledū no sešdesmit līdz simt metriem, pla­tums no kraujās zemūdens malas līdz Iedus krastam trīs­desmit līdz četrdesmit metru. Coja ziņojums gandrīz neatšķīrās no Skvorešņas ziņām: garums un dziļums sa­krita pilnīgi, bet platums bija mazāks — divdesmit līdz trīsdesmit metru.

—   Tātad skaidrs, — Šelavins sacīja, — ledus kalna iekšienē, gandrīz tā vidū, atradusies dziļa un plata, no visām pusēm noslēgta aiza. Pa šo aizu kalns pāršķēlies un sadalījies. Spriežot pēc sienu svaiguma, tas noticis pa­visam nesen, varbūt tikai pirms dažām stundām. Abas puses lēnām viena no otras attālinās, un iespējams, ka apmēram pēc divdesmit četrām stundām še nebūs vis ka- nals, bet atklāta jūra, pilna ledus gabaliem. Mums jā­pasteidzas, Arsen Davidovič! — apņēmīgi nobeidza okeanografs.

—   Es domāju, ka pagūsim, taču pasteigties vajag, — zoologs atbildēja un ar savu grupu devās tālāk, turēda­mies nelielā dziļumā, — kādus trīsdesmit metrus no ūdens līmeņa.

Šelavins ar Skvorešņu aizpeldēja netālu no viņiem kanala vidu un izdarīja tur daudzus temperatūras mērī­jumus dažādos dziļumos, ūdens virsas tuvumā. Tad sāka noņemt ūdens paraugus attālāk no ledus gabaliem, lai izpētītu ūdens ķīmisko sastāvu. Šis darbs, kas prasīja daudz pū|u un rūpības, aizņēma kādas piecas stundas.

Selavinam ar Skvorešņu vēl vajadzēja tikai atzimēt hidrometrisko spārniņu konstatēto straumes ātrumu tieši aisberga tuvumā, paņemt aparatus un atgriezties uz zem­ūdenes. Viņi ar zoologu norunāja, ka pēc minūtēm piecpa­dsmit sastapšoties uz zemūdenes platformas.

Tikko pienācis pie aparatiem, Šelavins ievēroja nepa­rastu un pilnīgi negaidītu straumes ātrumu, ko rādīja spārniņi.

—   Velna milti! — pārsteigts iesaucās okeanografs. — Pirms piecām stundām aisbergs taču virzījās pavisam lēnām, bet tagad ar tvaikoņa ātrumu un turklāt atpakaļ- virzienā!

—   Laikam vējš mainījis virzienu, — sacīja Skvo­rešņa, noņemdams spārniņus, — un tagad pūš ar des­mit ballu stiprumu ledus gabalam tieši mugurā.

—    Bet vai jūs zināt, ko tas nozīmē, atļaujiet jums jautāt? Ledus gabals virzās tieši tā, ka var savienoties ar savu otru pusi! Jābrīdina sardzes priekšnieks… Tā taču ir nelaime!

Viņš aši izsauca zemūdeni. Taču pirms viņš paguva bilst vārdu, atskanēja vecākā leitnanta satrauktā balss:

—   Ātrāk uz zemūdeni! Visi, visj! Kanāls noslēdzas! Ledus gabali tuvojas viens otram! Ātrāk! Atveru izejka- meru! …

—   Tieši tā! Klausos! Atstājiet spārniņus, Skvorešņa. Ātrāk uz zemūdeni!

Ar desmit desmitdaļu ātrumu viņi joņoja uz kuģi. Priekšā parādījās zoologs, Cojs, Marats un Pavļiks, kas arī traucās uz turieni.

Viņi tomēr vēl nebija paguvuši sasniegt «Pionieri», kad pēkšņi atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens. Varena, neredzama ūdens strāva it kā drausmīgs fontāns reizē uzsvieda augšup cilvēkus un zemūdeni. Kuģis ātri no­laidās dziļāk un tūliņ atguva līdzsvaru, bet cilvēki griez­damies un kūleņodami tika izsvaidīti uz visām pusēm. Skvorešņu straume sparīgi trieca pret iedobuma ledaino

dibenu. Pavļiks kā korķis uzlidoja divus metrus virs ūdens līmeņa. Lai gan šausmīgi izbijies, viņš tomēr pa­guva ievērot, ka viļņojošais, gluži kā verdošais ūdens ta­gad izveidoja nelielu lāsmeni, ko no visām pusēm apņēma stāvas ledus sienas dažu desmit metru augstumā.

Pēc piecām minūtēm visi sapulcējās uz zemūdenes nolaižamās platformas, ārkārtīgi satraukti, taču sveiki un veseli. Vienīgi Skvorešņa stenēja un vaidēja, bez kāda jūtama labuma berzēdams savus metala gurnus un sānus.

Sos veltīgos vingrinājumus tūliņ pārtrauca kapteiņa balss:

—   Arsen Davidovič, no jūsu ļaudīm neviens nav cietis?

—   Viss kārtībā, Nikolaj Borisovič.

—   Biedri Skvorešņa, nekavējoties izpētiet lāsmeņa di­benu, sevišķi pa abu aisbergu savienošanās līniju. Ne­pārtraukti uzturiet sakarus ar zemūdeni un par visu, ko ievērojiet, ziņojiet.

—   Tieši tā, izpētīt lāsmeņa dibenu, biedri komandier!

Skvorešņa lēni gāja zem ūdens gar tikko izveidoju­šos ledus vīli. Trieciens, aisbergiem saduroties, acīm re­dzot bijis ārkārtīgi stiprs. To savienošanās līniju izroboja dziļas bedres un augšup izspiesta ledus ciļņi. Lāsmeņa ziemeļu un dienvidu gali bija savienojušies nepareizi, lauztā līnijā Tomēr vispār ledus kalni bija savienojušies pilnīgi, absolūti cieši, neatstādami pat ne visniecīgāko plaisu. Noklausoties šos ziņojumus, kapteinis laiku pa laikam noraizējies izdvesa:

—   Tā … hm … slikti. .. ļoti slikti…