Divu okeānu noslēpums

Pirmais zemūdenes lēciens ar priekšgalu lejup izmeta kapteini Voroncovu no kojas, aizsvieda viņu caur pavēru­šos aizkaru no guļamistabas kabineta vidū pie cieši grīdai pieskrūvētā galda kājām. Asas sāpes kreisajā plecā, ko viņš sajuta, atsitoties pret galda kāju. tomēr netraucēja viņu ar labo roku gandrīz neapzināti pieķerties pie galda un cieši pie tā turēties. Tas pasargāja kapteini no tālā­kiem triecieniem un belzieniem, ko radija zemūdenes dru­džainā šūpošanās. Ar veselo roku pieturēdamies piegaida, kapteinis pietrausās kājās un aklajā tumsā pa līgano klāju starp stikla drumslām un dažādiem slīdošiem priekšme­tiem, kas rībēdami un klaudzēdami jaucās pa kājām, aiz- spraucās līdz akumulatoru skapītim. Izrādījās, ka skapī­tis vairs neatrodas savā vietā. Tad kapteinis devās uz durvīm un mēģināja tās atvērt. Durvis tomēr bija iesēdu­šās gropēs, un ilgi nevarēja tās dabūt vaļā. Tikai sa­sprindzinot visus spēkus, kapteinim izdevās durvis maz­liet atbīdīt, izspraukties caur pavērto spraugu un iziet gaiteni. Šūpošanās norima. Kuģa klājs bija gandriz sta­bils, tikai pret pakaļgalu palicis slīpenā stāvoklī. Pilnīgā tumsā, izstiepis uz priekšu rokas, kapteinis steidzās uz centrālo vadības posteni, skaļi saukdams:

— Biedri! .. . Mieru! . . . Zemūdene nostabilizēju­sies! . . . Visi, kas spējīgi, savās vietās! .. . Ieslēdziet autonomos apgaismošanas tīklus …

Tālumā gaitenī iedegās spuldze. Tā apgaismoja vairākus stāvus, kas nozuda mašīnu nodaļas lūkās.

Centrālā posteņa durvis bija vaļā.

Nonācis kak'ā, kur vajadzēja atrasties akumulatoru skapītim, kapteinis atviegloti nopūtās: skapītis bija savā vietā. Nākošajā mirklī iedegās gaisma, un kapteinis pavērās apkārt. Centralais postenis atgādināja pilnīgu postažu. Gandrīz visas signalizacijas spuldzītes bija sa­dauzītas. Koka ķeblis karājās uz vadības pults, aizķēries aiz balasta cisternu ventilācijas saliektās sviras. Lielā uz- griežņa atslēga, izsitot aizsargstiklu, bija iestrēgusi kādā kontrolaparatā. Vadības klaviaturu un vairākus mērapa- ratus bija sadauzījuši no vitrinām izlidojušie instrumenti, kas tagad gulēja izmētāti zem pults. Galvenais žirokom- pass salocīts. Sānis, līdzās galdam, bez dzīvības zīmēm uz mutes gulēja leitnants Kravcovs, pa pusei apklāts ar karti, kas bija nokritusi no galda. Pa slīpo grīdu no viņa galvas sūcās asins strūkliņa.

Ar vienu skatienu kapteinis aptvēra visu šo briesmīgo ainu un, pamanījis uz galda radiotālruņa aparatu, stei­dzās pie tā. Aparats, šķiet, bija palicis vesels un atradās kārtībā. Bet vai kārtībā uztveršanas punkti?

Kapteiņa balss atskanēja gandrīz visās kuģa telpās:

— Klausīt komandu! Kapteinis ir centralajā postenī! Visiem, kas pamana zemūdenē sūcamies ūdeni, nekavējo­ties ziņot man pa radio tīklu! Ja tīkls bojāts, ziņot perso­nīgi! Visiem zinātniskajiem darb-iniekiem sniegt medici- nisku palīdzību cietušajiem! Cietušo uzvārdus paziņot man pēc desmit minūtēm! Profesoram Lordkipanidzem, bet gadījumā, ja tas nespēj, — Cojam nekavējoties ierasties centralajā postenī!

Pēc piecpadsmit minūtēm kapteinim jau bija zināms viss par zemūdeni un tās komandas stāvokli.

No zemūdenes ekipāžās smagi cietuši bija leitnants Kravcovs, ūdenslīdējs Krutickis, mākslinieks Sidlers un apkopējs Sčerbina, kuri bezsamaņas stāvoklī jau bija no­gādāti slimnīcā. Viegli cietuši bija vecākais leitnants Bogrovs, profesors Selavins un mechaniķa palīgs Romeiko, bet pēc pirmās palīdzības sniegšanas viņi palika uz kājām.

Bez vēsts bija pazudis galvenais mechaniķis Gorelovs. Neviens nevarēja saprast, kur un kā viņš nozudis. Tomēr rūp'es un uztraukums par zemūdenes stāvokli nevienam neļāva par šo dīvaino nozušanu pārāk ilgi domāt. Visus satrauca kuģa liktenis.