Divu okeānu noslēpums

Bet jau trešajā dienā vecais Te-haha, spirta apburts un caurcauri ar to piesūcies, dabūdams no Robinsona par maisu kokosriekstu glāzi šņabja, izpļāpāja tam salas brī­nišķīgo noslēpumu. Pēc dažām stundām bocmanis Ribeiro ar bronzas krāsas ādu aizveda noslēpumu uz motoršoneri «Santa Marija», kas Robinsonam bija atgādājusi jaunu spirta krājumu, satrusējušu katunu, «pēdējās modes» ga­tavos apģērbus un dažādus raibus grabuļus. Un pirmais šo noslēpumu izdzirda dons Huans Gomecs Gonzaless, žurnālists no Valparaiso, kas nejauši bija atmaldījies šurp šai garlaicīgajā salā kā šonera kapteiņa draugs un vie­sis. Tās pašas dienas vakarā, atžirdzis no saules tveices, paredzēdams savai avīzei negaidītu sensāciju, žurnālists laivā aizkūlās līdz tai vietai, kuru norādīja vecais, mū­žīgi piedzērušais Te-haha. Apturējis laivu iepretim Ngaara būdai, don Huans ienira ūdenī un atgriezās pilnīgi sa­triekts. Viņš bija redzējis sudraboti miglaino, starojošo mākoni un, kaut ari netika dzirdējis bungu dārdoņu, taču noticēja Ngaara stāstījumam, ko Robinsonam tālāk bija atstāstījis vecais Te-haha. Un jau sešpadsmitā au­gustā agri no rīta «Santa Marija» radiostacija noraidīja Valparaiso laikraksta «Elpopolo» redakcijai garu, satrici­nošiem sīkumiem pilnu korespondenci ar sensacionālu virsrakstu: «Rapanui salas noslēpums». Tās pašas dienas vakarā šī sensācijā aplidoja visu pasauli, apmulsinādama un novezdama pilnīgā apjukumā zinātniekus un ceļotājus, bet līdz ar viņiem arī miljonus laikrakstu lasītāju.

Pieci simti kilometru ziemeļrietumos no salas «Santa Marijas» radiogramu uztvēra mazais dzeltensejīgais ra­dists uz kreisera «Jamato», kas pilnā gaitā traucās dien­vidaustrumu virzienā. Radists nodeva radiogramu savam komandierim, un kapteinis Maeda to izlasīja ar neslēptu

interesi un gandarījumu …

* *

*

Kozirevu mocīja bezmiegs, viņš vairs nezināja, kas ir atpūta. Zemūdenes pavārs Belogolovijs nomocījās, ka­rodams ar viņu katras zupas karotes dēļ. Kozirevs gan­drīz neizgāja no laboratorijas. Viņa vasaras raibumiem klātie vaigi iegrima, acis drudžaini kvēloja, biezie, rūs­ganie mati, likās, kļuvuši nespodri, zaudējuši savu ugu­nīgo spožumu. Viņu nomāca termita mīkla, tā joprojām palika mocošs, satraucošs noslēpums. Kozirevs, šķiet, jau bija izsmēlis visas iedomājamās termita elementu kombinācijās, un apziņa, ka nonācis bezizejas stāvoklī, darīja viņu vai traku. Jau trešo dienu kopā ar viņu strā­dāja Cojs, sagatavodams izmēģinājumus, izpildīdams uzdevumus, atbrīvodams Kozirevu no melnā darba. Nekas nelīdzēja.

Beidzot iejaucās zoologs. Ar apņēmīgu izskatu, turē­dams rokā glāzīti un menzuru, viņš pienāca pie Kozireva, kas sēdēja pie laboratorijas galda, galvu rokās sažņau­dzis, un, atsaukdamies uz kapteiņa pavēli, kategoriski pieprasīja, lai jaunais cilvēks iedzertu mazdrusciņ «pa­lūk, šitā vīniņa». Kozirevs mechaniski izdzēra un atkal ar aklu skatienu vērās kaut kur tālē. Tomēr zoologa «vī- niņš» iedarbojās diezgan ātri. Pēc piecpadsmit minūtēm Cojs aizveda jau iesnaudušos Kozirevu uz viņa kajiti, izģērba un noguldīja kojā. Tikko pieskāries ar galvu spil­venam, Kozirevs uzreiz cieši aizmiga.

Pulksten četros no rīta, trīsdesmit minūtes pirms cel­šanās laika, Coju uzmodināja klauvējieni pie kajites dur­vīm. Cojs ar pūlēm atvēra acis, piecēlās un atslēdza durvis. Viņa priekšā pusapģērbies stāvēja Kozirevs ar izspūrušo matu liesmojošo ugunskuru un sarkaniem plan- kumiēm vaigos.

—   Coj! — viņš izdvesa, — Coj! Tu esi ķīmiķis… Tev jāzina… Man tagad nav laika rakņāties pa rokas­grāmatām … Saki, — cik daudz chlormagnija satur jūras ūdens?

Cojs sākumā apmulsa. Miegs vēl aizmigloja viņa dienā nogurušās smadzenes, taču jau nākošajā mirklī viņš atjēdzās.

—   Tālu no krastiem, — viņš atbildēja akadēmiskā tonī, — visā Pasaules okeānā ūdens sastāvs ir vienāds. Vidējais sāļu daudzums tajā līdzinās trīsdesmit pieciem gramiem uz tūkstoš gramiem ūdens; bet chlormagnijs vienmēr un visur ir desmit un astoņsimt septiņdesmit as­toņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma ūdenī, tas ir, trīs grami un astoņsimt septiņi miligrami tīra svara uz katra kilograma ūdens …

—   Nu, bet Somu jūras līcī? — aši viņu pārtrauca Ko­zirevs, nepacietīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru, gatavs, kā likās, mesties virsū Cojam, kas tik nopietni un gausi stiepa garumā savu runu.

—   Somu jūras līcī, kur vidējais sāļu daudzums ir ap­mēram pieci grami uz tūkstoš gramiem ūdens, chlormag- nija tāpat ir desmit un astoņsimt septiņdesmit astoņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma, tas ir, absolūtos skaitļos pavisam tikai piecsimt četrdesmit četri miligrami uz tūkstoš gramiem ūdens …