Divu okeānu noslēpums

—   Nedodiet viņam sviestmaizes! — iesaucās zoologs, spraukdamies pie Skvorešņas ar buljonu, pēc kura tas bija paguvis aizskriet uz kambizi. — Pēc trīs dienu bado­šanās sviestmaizes ir kaitīgas! Se, izdzeriet buljonu, mans draugs. Esiet savaldīgs.

Skvorešņa strauji apsviedās ar neapēsto sviestmaizi rokā. Ar pūlēm viņš norija vēl nesagremoto kumosu, tikko ar to neaizrijies, un, nenovērsdams bailēs sastin-' gušās acis no zoologa, beidzot nosēca:

—   Ko? Ko jūs teicāt, Arsen Davidovič! Trīs dienas?

—    Nūjā, mans draugs! Trīs dienas un naktis! Miegs jums bija pieklājīgs, kā jau spēkavīram . ..

Skvorešņa stāvēja pilnīgi apjucis, lūkodamies gan uz zoologu, gan smaidošo kapteini.

—   Kā tad tā? — viņš murmināja pietvīkdams. — Ne­var būt! Kā tad es … trīs dienas skaitījos neesošos?

Ārkārtīgi uzbudināts, viņš nolika neapēsto sviestmaizi uz bufetes galdiņa un pavērās kapteinī. Tas joprojām smaidīja:

— Neuztraucieties, biedri Skvorešņa! Nepārtrauciet savu derīgo nodarbību. Vēlāk viss noskaidrosies … Jūs neskaitījāties neesošos, bet… mirušajos.

Atskanot vispārējiem smiekliem, galīgi izsists no slie­dēm, Skvorešņa lēni pagriezās pret bufeti un ar jaunu dedzību ķērās pie uzkožamiem, uzdzerot tiem virsū karstu buljonu.

No radiokabines Pļetņevs jau sūtīja uz Vladivostoku priecīgo vēsti par Skvorešņas atrašanos un lūgumu at­saukt hidroplānā lidojumu uz Rapanui.

* *

*

Šai neaizmirstamajā naktī ar pilnu, ne ar ko neap­tumšotas laimes kravu «Pionieris» samazināja ātrumu līdz deviņām desmitdaļām un krasi pagriezās uz ziemeļ­rietumiem, tuvāk zieme|iem.

Kapteinis neuzticējās tuvākajiem ceļiem caur jūras šaurumiem ar dzīvu satiksmi, kuri atdala galvenās Japa- nas salas. Taču arī seklais Tataru jūras šaurums, kas šķir Sachalinas salu no Padomju Piejūras krastiem, ar sa­viem neskaitāmajiem sēkļiem, sērēm un seklumiem vili­nāja maz. Kapteinis nolēma izvadīt zemūdeni klusajās pirmsausmas stundās caur Laperuza jūras šaurumu — starp Hokeido salu un Sachalinas dienvidu daļu.

Gandrīz neviens uz «Pioniera» šai pēdējā brauciena naktī nespēja iemigt. Dzimtene priecīgi traucās cilvēkiem pretim, iznira viņu priekšā no okeana ūdeņiem, pacelda­mās no tiem aizvien augstāk un augstāk visā savā kolo­sālajā augumā…

Šķirti no dzimtenes ar pēdējiem simtiem kilometru, cilvēki neparasti skaudri izjuta ilgas pēc dzimtās zemes, cietas un drošas kā granits, ziedošas un līksmas kā pava­sarīgs, ziediem rotāts dārzs.

Dzimtene! Dzimtene!

Laimes un prieka zeme, zeme, kur cilvēks augstu pa­cēlis galvu. Kā netraukties uz tevi no visiem zemeslodes jaukumiem, kā netiekties uz tevi ar visiem dvēseles spē­kiem — uz tevi, uz tavām bagātām kolchozu druvām, uz tavām varenām fabrikām un rūpnīcām, skaistām, krāš­ņām pilsētām, jautriem, līksmiem ciemiem! Tālumā no ter vis — arī zem okeana ūdens slāņiem — visur jūtams ienaidnieks, kas zem dzelzs papēža nospiedis miljoniem brāļu, kuriem laupīta brīva, radoša darba laime, kuri spiesti ar pašu rokām celt sev cietumus un kalt važas!

Kā tevi lai nemil, Dzimtene!

Tevi, kas savus bērnus izrāvusi no nabadzības un tumsas! Tevi, kas klājusi pār viņiem komunisma sārto karogu, kas ar viņu pašu darbīgajām rokām uzcēlusi jaunu, gaviļu pilnu Pasauli darbā atjaunotajam Cilvēkam!

Dzimtene! Dzimtene! Vienīgā, mirdzošā! Laimes un

prieka zeme! Pavasara ziedošais dārzs!

* *

*

Komanda bija neizsakāmi priecīga par pēdējiem ne­pabeigtajiem darbiem uz zemūdenes. Tikpat neviens šai naktī nespēja gulēt. Darbs deva iespēju būt starp cilvē­kiem, parunāties par ģimenēm, par draugiem, par bied­riem, par dzimtajiem laukiem un mežiem, ko drīz ierau­dzīs, par savām rūpnīcām un fabrikām, kur atkal varēs izjust priecīga darba vēsmas, darba, kurā auguši un vei­dojušies daudzi komandas locekļi.

Sevišķi daudz runu bija izejkamerā.