XIII nodala PRET DZIMTENES KRASTIEM
Naktī uz divdesmit pirmo augustu «Pionieris» pabrauca garām Faninga salām, kas retā virknē stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Pametis tās pa labi, «Pionieris» iebrauca okeana bezgalīgajos klajumos, kas bija gandrīz pilnīgi tukši līdz Japanas salām. Vienīgi dažas vientuļas saliņas un aizmirsti rifi skopi atdzīvināja šos neaptveramos ūdens plašumus, kuri toties dienvidaustrumos no «Pioniera» ceļa biezi nosēti ar neskaitāmajām Maršala un Karolinu archipelaga salām.
Seit milzīgajos, drošajos dziļumos, cenšoties iegūt vēl dažas stundas sacensībā ar sauli, kas steidzās zemūdenei priekšā, kapteinis laida darbā visas «Pioniera» rezerves un kāpināja ātrumu līdz divpadsmit desmitdaļām. «Pionieris» tagad joņoja ar zemūdens braucienos neiedomājamu ātrumu. Melnajos ūdens slāņos tas lidoja kā kvēlojoša komēta ar baltu tvaika asti. Neviena dzīva būtne, kas tam gadījās ceļā, pat visžiglākie delfini un zobenzivis, nepaguva pašauties sānis un nobeidzās, mirkli pieskaroties līdz divi tūkstoši divi simti grādiem nokaitētajam zemūdenes korpusam. Pat milzīgam kašalotam, kas nelaimīgi pagadījās ceļā, «Pionieris» neuzskatīja par vajadzīgu padot ceļu un kā gigantisks ugunsšķēps izšāvās tam cauri.
Braucot ar tādu ātrumu, trešās dienas beigās zemūdene bija ietaupījusi apmēram piecas stundas, un tagad to no Nipona salas — pašas lielākās Japanas salu vidū — ziemeļu malas šķīra pavisam tikai tūkstoš kilometru.
Nepabeigtie darbi jau bija gandrīz galā. Vajadzēja vienīgi savest kārtībā apgaismošanas un signalizacijas tīklu dzīvojamās telpās, nokrāsot dažas mašīnas un starpsienas, izšķirot materialus un darba rīkus, kas iekraušanas laikā bija samesti izejkamerā. Vecākais leitnants atlika šos mazāk nozīmīgos darbus uz beigām, lai ar tiem nodarbotos pēc kopējās sapulces, kurai bija jānotiek šovakar.
Dzīve uz «Pioniera» iegāja savās parastajās sliedēs. Taču komanda tagad ilgojās pēc darba. Darbs atļāva kaut mazliet, kaut īsu brīdi laiku laikiem aizmirst nedzīstošo brūci, smago zaudējumu, ko piedzīvojusi draudzīgā saime, kas tagad traucās pretī viesmīlīgajiem, vēlīgajiem Dzimtenes krastiem. Skumjas par bojā aizgājušo biedru aptum- šoja atgriešanās prieku.
Pulksten divdesmitos divdesmit otrajā augustā, gandrīz pie pašiem dzimtenes ūdeņiem, komisārs Sjomins nolika kopēju sapulci visiem komandas locekļiem, kas nav aizņemti sardzē un dežūrās, lai rezumētu zinātniskos, iechniskos un militāros rezultātus, kuri gūti šai vēsluriskajā padomju zemūdenes braucienā pāri diviem okeāniem — braucienā, kas vēlāk k|ūs slavens visā pasaulē.
Noliktajā laikā sarkanajā stūrītī sāka ierasties ļaudis. Pulcējās klusu, bez parastās rosības. Sanāca nelielos pulciņos, sarunajās pusbalsī, pieklusa, uz brītiņu iegrimuši citās domās, un atkal mēģināja uzsākt sarunu.
Garš, šaurs galds, pārklāts ar sarkanu vadmalu, stāvēja telpas vidū, taču neviens pie tā nepiesēdās. Arī pie bufetes, uz kuras bija salikti šķīvji ar viegliem uzkožamiem, kūkām, saldumiem un minerālūdeņiem, nebija parastā trokšņa, jautrās kņadas, joku un smieklu.
Ieradās referenti: profesors Lordkipanidze, profesors Šelavins un Kozirevs. Viņi, izņemot zoologu, nosēdās pie galda un sāka sakārtot savus konspektus un piezīmes. Zoologs, domās iegrimis, pastaigājās gar brīvo sienu galda viņā pusē.
Beidzot ieradās kapteinis un komisārs. Komisārs, kas šādās sapulcēs parasti izpildīja priekšsēdētāja pienākumus, pazvanīja, un visi ieņēma vietas. Īsos vārdos komisārs raksturoja šīsdienas sapulces uzdevumu un deva vārdu okeanografam profesoram Selavinam. Šoreiz okeanogrāfā ziņojums rosību neizraisīja. Tas bija īss, sauss un lietišķs. Šelavins ziņoja par daudzajiem ievērojamiem atklājumiem, kas izdarīti ar neparastās zemūdenes palīdzību, par jaunām zemūdens kalnu grēdām, par līdz šim nepazītām dziļūdeņu straumēm, par jauniem atklājumiem sāļu, gāzu un temperaturu sadalē dažādos okeana rajonos un dziļumos, par magnētisko un graviometrisko mērojumu rezultātiem, par ledus izveidošanās procesiem un likumiem Antarktikā, par zinātnes vēsturē pirmo reizi cilvēka acīm novēroto zemūdens vulkānā izvirdumu. Visi šie atklājumi un novērojumi, pēc Šelavina vārdiem, paver okeanografijas vēsturē jaunu, spilgtu lappusi un paceļ padomju zinātnes autoritati un nozīmi neaizsniedzamā augstumā.