Divu okeānu noslēpums

—   Ūdenslīdēju vecākajam biedram Skvorešņam neka­vējoties ierasties centralajā posteni pie sardzes priekš­nieka!

Pagāja trīs … piecas … desmit minūtes. Skvorešņa neieradās.

Noorganizēja visrūpīgāko meklēšanu. Speciālā nodaļa veselu stundu pārmeklēja kuģi, ielīda visās spraugās, ie­skatījās zem kojām, gandrīz vai matračus pārpurināja, — Skvorešņas kā nebija, tā nebija.

Ziņojumu par nesekmīgajiem meklējumiem kapteinis noklausījās ar nobālušu seju.

Atlaidis nodaļas priekšnieku, viņš vērsās pie vecākā leitnanta un komisārā.

—    Noticis kaut kas nesaprotams, — viņš dobji sa­cīja, atslīgdams krēslā. — Nelaime? Vai tiešām mēs būtu aizmirsuši viņu alā?

—   Nevar būt, Nikolaj Borisovič! — satraukts atbildēja vecākais leitnants. — Es labi atceros, ka viņš pēdējais iepeldēja izejkamerā ar veselu klēpi dažādu sīkumu … Tieši ar viņu es kamerā sāku skaitīt ļaudis. Kopā ar mani no zemūdenes izgāja septiņpadsmit cilvēku un visi sep­tiņpadsmit bija klāt pirms … pirms izejplatformas pacel­šanas.

Pēkšņi vecākā leitnanta seja tumši pietvīka. Viņa acīs pavīdēja apjukums. Viņš raudzījās kapteinī, cenzdamies kaut ko atcerēties un it kā pats baidīdamies no savām atmiņām. Beidzot, ar pūlēm izgrūzdams kaklā iestrēgušos vārdus, viņš sacīja:

—   Man šķiet, kamēr es izdarīju pārbaudi, platforma palika nolaista, izeja bija atvērta … Vai tiešām? … Kādēļ tas viņam bija vajadzīgs? . .. Vai tiešām viņš būtu varējis iziet man aiz muguras? …

—   Bet tad to būtu redzējuši citi, — ieminējās ko­misārs.

—   Jā, jā! — aši atsaucās vecākais leitnants. — Jums pilnīga taisnība! No septiņpadsmit cilvēkiem kaut viens katrā ziņā būtu pamanījis Skvorešņas iziešanu.

—   Bet tad viņš būtu uz zemūdenes, — iebilda kaptei­nis. — Tomēr viņa še nav. Atliek domāt, ka jūsu pirmais izskaidrojums ir vienīgi pareizais: neviens nav ievērojis, ka viņš atstāja kameru. Platforma pacēlās, un cilvēks pa­lika ārpusē.

Kapteinis pievēra acis un nodūra galvu.

Vecākais leitnants klusēja, nezinādams, ko sacīt. Ko­misārs, acis nenolaizdams, cieši raudzījās ekrana tukšajā joslā.

Vecākā leitnanta sejā pēkšņi pavīdēja jauna doma.

—   Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — ja Skvorešņa būtu palicis alā, tad kāpēc, redzot, ka plat­forma paceļas, viņš mums neuzsauca, kāpēc nesacīja ne vārda? Mēs taču tad vēl bijām skafandros, radiotelefons mums visiem strādāja kārtīgi līdz pēdējam mirklim. Tā­lāk… Vai tiešām viņš varēja neievērot, ka sāka strādāt dīzes? Un beidzot, kad «Pionieris» jau atstāja alu, Skvo­rešņam vēl bija iespējams līdz divsimt kilometru attālu­mam izsaukt centrālo posteni. Vai var iedomāties, ka tik ilgi viņš nebūtu ievērojis zemūdenes prombūtni!

Centralajā postenī valdīja klusums. Visi mulsa minē­jumos, veltīgi meklējot izskaidrojumu Skvorešņas neiz­protamajai nozušanai.

Pie durvīm steidzīgi klauvēja.

—   Iekšā! — atsaucās kapteinis.

Centralajā postenī satraukts drīzāk ieskrēja, nekā ie­nāca zooiogs.

—   Biedri! Kaptein! — viņš iesaucās, tikko pārkāpis slieksni. — Visa komanda ir pārliecināta, ka esam atstā­juši Skvorešņu alā! Vai tas varētu būt? Runā, ka pēdējā mirklī viņš laikam izgājis pēc kāda aizmirsta sīkuma: viņš taču ir briesmīgi taupīgs, skopulis — tas visiem zi­nāms. Un tai mirklī tika pacelta platforma … Un Matve­jevs stāsta, ka ar Skvorešņu iekraušanas beigās noticis kaut kas nelādzīgs Matvejevs redzējis viņu sastingušu kā sālsstabu. Ar pūlēm piespiedis viņu atjēgties. Es izpraš­ņāju arī pārējos, kas kopā ar Skvorešņu strādāja. Kozi­revs atminas, ka kaut kas līdzīgs ar Skvorešņu noticis arī gāzes vadu kamerā. Kā Kozirevs, tā Matvejevs domā, ka, izejot pēdējo reizi no zemūdenes, Skvorešņa zaudējis samaņu un nav pamanījis kuģi izbraucam no alas. Tas ir briesmigi! Kaut kas jādara! Ja ģībonis ir ilgstošs, tad viņam skafandrā neizbēgami jānoslāpst. Ko lai tagad dara? Jāgriežas atpaka|! Viņš jāglābj!

Kapteinis sarauca uzacis: notikums jau ieguva reālu, pilnīgi ticamu izskaidrojumu.

Nekavējoties izsauca Matvejevu un Kozirevu. Viņi apstiprināja, ko bija teicis zoologs. Turklāt viņi paziņoja, it kā Pļetņevs pat redzējis, ka Skvorešņa izgājis no zem­ūdenes komandas pārbaudes laikā.

Pasauca Pļetņevu. Viņš nevarēja noteikti apgalvot, ka redzējis Skvorešņu atstājam kameru, taču pārbaudes laikā kaut kāda ēna, līdzīga cilvēka siluetam, pavīdējusi pie platformas malas un tūlīt nozudusi. Steigdamies āt­rāk pie darba, Pļetņevs nepievērsis tam uzmanibu. domā­dams, ka tur tikai kāda zivs aizpeldējusi garām, bet vēlāk viņš to aizmirsis. Taču tagad jādomājot, ka tā bijusi tieši Skvorešņas ēna.

 Centralajā posteni atkal palika vienīgi kapteinis, leit­nants, komisārs un zoologs.

Smagais klusums nevilkās ilgi. Pirmais to pārtrauca zoologs. Zinātnieka balss skanēja dedzīgi un sāpīgi:

—   Vai tiešām mēs viņu pametīsim? Jāatgriežas, ka­mēr vēl ir cerības atrast viņu dzīvu! Jāatgriežas! Cilvēks jūrā!… Mēs nevaram viņu atstāt neaizsargātu, vientuļu, nolemtu moku pilnai nāvei . . .

Zoologa balss aizrāvās, un viņš apklusa.