Divu okeānu noslēpums

Kapteiņa seja šķita izkalta no balta marmora. Viņš lēni pacēla uz zoologu acis — zilas, stingras, redzošas un reizē nekā neredzošas. Uz galda guļošā roka nepār­traukti aši un klusu bungoja un brīžiem likās, ka tā dreb.

Kapteinis dobji sacīja:

—   Jūs aizmirstat, Arsen Davidovič: divdesmit trešajā augustā, pulksten sešos no rīta «Pionierim» jābūt Vladi- vostokā. Un viņš tur būs tanī dienā un tanī stundā, kaut arī par to būtu jāsamaksā ar manu vai kāda cita dzīvību. Dzimtene gaida savu zemūdeni. Partija un valdība to prasa. .Zemūdene ies savu ceļu.

—  Tad sūtiet pie viņa mani! — zaudēdams pašsaval­dīšanos, kliedza zoologs — Es še vairs neesmu vajadzīgs. Es paņemšu līdz skābekli, akumulatorus, barību un var­būt vēl spēšu viņu glābt.

—   Tas būs veltīgi, Arsen Davidovič, — klusu sacīja vecākais leitnants. — Pagājušas jau veselas divdesmit četras stundas: lai nokļūtu skafandrā līdz salai, jums vaja­dzēs vēl trīs dienas. Kādā stāvoklī jūs atradīsiet tur Skvo­rešņu? Ja vien vispār jūs atradīsiet viņu agrākā vietā … un ja jūs paši tur aizkļūsiet: skābekļa, enerģijas, barības jūsu skafandrā pietiks visilgākais divām dienām.

Dažus mirkļus zoologs stāvēja nekustēdamies. Tad, satvēris galvu rokās, viņš izskrēja no centrālā posteņa.

Kapteinis, vecākais leitnants un komisārs klusēdami noraudzījās viņam pakaļ.

Pēc brītiņa kapteinis smagi piecēlās no krēsla:

—   Aleksandr Leonidovič, uzņemieties nepabeigto darbu vadību Ļaudis neskubiniet, lai nepārpūlas. Dežurti kārtība normālā.

Viņš pamaja ar galvu un izgāja. Viņam sekoja ari ko­misārs.

«Pionieris» joprojām traucās tālāk pēc iepriekš no­teiktā kursa …

* * *

Pavļiks visu dienu staigāja ar sarkanām acīm. Zudis draugs, ar kuru kopā tikai divos mēnešos pārdzīvots tik daudz, cik visas savas iepriekšējās dzives četrpadsmit gados Pavļiks nebija pieredzējis. Zudis labsirdīgais mil­zis, kas ar savu pārcilvēcisko spēku, vienkāršību, lēn­prātību un vaļsirdīgo dvēseli, ar savu vīrišķību bija ie­karojis zēna sirdi. Ar katru soli, ar savu rīcību viņš veda Pavļiku sev līdzi pa klusas varonības ceļu parastajā, ikdienišķajā dzīvē, darbā, cīņā pret dabu un ienaid­nieku …

Un, palicis viens Pļetņeva kajitē, Pavļiks iedomājās sava drauga — stiprā, neuzvaramā spēkavīra diženo tēlu, seno normaņu vikingu ar garām, gaišām, viļņojošām ūsām un jaunu, neparasti stingru, skaistu seju.

Un Pavļiks iekrita kojā, iespiedis seju spilvenā, dre­bēdams klusās, sirdi plosošās elsās.

Un, lai ar ko viņš sastapās šajās stundās ēdamistabā, atpūtas brīžos, — visu sejās viņš redzēja to pašu kluso, sevī noslēgto sāpju atspulgu. Un, pats to neapzinādamies, Pavjiks bija pateicīgs katram par to, ka nejutās savās bē­dās viens, ka viņa sāpes ieplūst un izkūst kopējā mīlā pret viņa draugu un kopējās bēdās par tā likteni …

Tikai reiz Marata klātbūtnē viņš neizturēja un atklāja savu izmocīto sirdi. Tās briesmīgās dienas beigās, kad no rīta noskaidrojās Skvorešņas liktenis, Pavļiks sastapa Maratu tukšajā gaitenī. Marats gāja ar svešādu seju un acīm, kas mocoši meklēja kaut ko zaudētu, kam nupat, nupat jāparādās, jāatrodas un jāatgriež laime, kas līdz šim pildījusi viņa dzīvi …

— Marat, — aizžņaugtā balsī viņu klusu aizturēja Pavļiks, — vai tu neatceries? Es jau sen iedevu viņam palasīt grāmatiņu no bibliotēkas . . . Valtera Skota «Rob- Roju». Viņš sacīja, ka tu to esot paņēmis no viņa. Vai tā, Marat, ir pie tevis?

Pavļika balss sadrebēja, lūpas sašķobījās. Ar neval­dāmi plūstošām asarām viņš noslēpa seju pie Marata krū­tīm un, balsij aizraujoties, izdvesa:

—   Ak Marat, kā viņam šī grāmata patika! Kā viņam patika Rob-Rojs. Viņš teica: «Tas tik ir varonis!» Bet pats? Bet pats? …

Marats, it kā nupat atjēdzies, brītiņu klusēja, tad uz­lika roku zēnam uz galvas:

—   Neraudi, Pavļik .. . Mums vienmēr jābūt uz to ga­taviem … Iedomājies, ka viņš kritis kaujā …

—   Ja nu vēl kaujā! — Pavļiks iesaucās, atraudams valgo seju no Marata krūtīm. — Turpretī še?

—   Arī tā bija kauja, mīļais. Kauja par «Pioniera» glābšanu. Arī viņš aizgāja bojā kaujas postenī.

Pavjiks brītiņu klusēja, tad, nodūris galvu un ar dūri noslaucījis asaras, čukstēja:

—   Es viņu nekad, nekad neaizmirsīšu! Bet tu, Marat?

—   Es arī ne, Pavļik… — Marats nopūtās, un cekuls viņa galvvidū skumji iedrebējās.

Viņi brītiņu klusēja, tad Marats sacīja:

—   Tu dzirdēji, Pavļik, kapteinis aizsūtījis radiogramu uz Vladivostoku un paziņojis par šo notikumu… Viņš lūdzis nekavējoties izsūtīt uz šo salu vislabāko, vis­ātrāko hidroplānu, lai sameklētu Skvorešņu, dzīvu vai mirušu. Tas aizlidos līdz salai vēl ātrāk, nekā tur varētu atgriezties zemūdene. Un vēl kapteinis ierosinājis, lai hidroplāns sagaida zemūdeni kaut kur okeānā un uzņem vienu ūdenslīdēju ar skafandru. Stāsta, ka Arsens Davi- dovičs lūdzis kapteini, lai taisni viņu sūtītu turp ar hidro­plānu. Viņš taču ir ārsts un piedzīvojis ūdenslīdējs.

—   Cik viņš ir jauks, tas mūsu kapteinis! — sajūsmā izsaucās Pavļiks. — Un arī Arsens Davidovičs … — Tad nopūzdamies piebilda: — Un visi še tik labi… Vai nav tiesa, Marat?