Divu okeānu noslēpums

—   Tu saproti, Pav|ik, katra trose ar termoelementiem jeb termoelektriskā trosbaterija, kā to sauc pie mums, pārvērtās par īstu elektrostaciju ar divdesmitpieci tūkstoši kilovatu jaudu! Divdesmit pieci tūkstoši kilovatu! — vir.iš skaļi čukstēja, izlaistīdarņs no karotes zupu. — Bet mums ir trīs! Trīs tādas stacijas ar septiņdesmit pieci tūkstoši kilovatu kopējo jaudu! Tās varētu apkalpot lielu pilsētu ar tramvajiem, rūpnīcām un elektrisko apgaismošanu.

—   Pagaidi, pagaidi, Marat! — iekarsdams līdz ar vi­ņu, tāpat čukstēja Pavļiks. — Bet kā tad šīs troses te var sakarsēt? Jādabū taču starpība .. . Nu, tu nupat stāstīji par temperatūras starpību starp troses galiem…

Marats atkal nolika karoti uz šķivja malas un atgāzās pret krēsla atzveltni:

—   Kā? Vai tiešām tu vēl arvien nesaproti? Jebkura jūra ir mūsu elektrostaciju apkure.

—   Apkure? Ko tu runā, Marat! Kāda apkure?

—   Ak tu kungs! Atvainojiet, maza neprecizitāte… Tev taču, Pavļik, jāzina, ka visās jūrās un okeānos tem­peratūra trīs četri tūkstoši metru dziļumā vienmēr līdzi­nās apmēram plus vienam vai diviem grādiem, bet ūdens virspusē tā gandrīz vienmēr un visur ir ievērojami aug­stāka. Tropos virsējo ūdens slāņu temperatūra sasniedz pat divdesmit sešus vai divdesmit septiņus grādus. Se ari temperaturu starpība, kas vajadzīga mūsu elektrostaci­jām. Zemūdene izmet peldošu boju, kas piestiprināta pie virsējā trosbaterijas salodējuma — uztvērēja. Boja pace­ļas gandrīz līdz okeana virsmai, un salodējums tur sasilst līdz zināmai temperatūrai. Bet apakšējo salodējumu zem­ūdene ar gremdu nolaiž trīs četru tūkstošu metru dzi­ļumā, un šis salodējums tur atdziest gandrīz līdz nullei. Tad trosbaterijā rodas elektriskā strāva, ar ko zemūdenē uzlādē akumulatorus. Vai saprati?

Un Marats atkal ķērās pie savas padzisušās zupas.

VII nodaļa zemūdene «Pionieris»

Šādās dedzīgās sarunās ar Maratu un klusās, taču ne mazāk dzīvās un interesantās pārrunās ar citiem zem­ūdenes speciālistiem Pavļiks vispārējos vilcienos uzzināja visas šā neparastā zemūdenes kuģa galvenās īpatnības.

«Pionieris» patiesi bija jūras plašumu valdnieks, tas varēja nolaisties jebkādos dziļumos, nebaidīdamies, ka to saspiedīs kilometriem biezie ūdens slāņi, varēja izbraukāt okeānu krustām šķērsām, neiegriežoties ostās un bāzēs, nejūtot pat vajadzību pēc tām. Zemūdenes vienīgā bāze bija bezgalīgais Pasaules okeāns ar visiem tā neizsmeļa­majiem enerģijas un barības krājumiem.

«Pioniera» korpuss bija būvēts no sevišķa kausējuma, ko tikai nesen atklājuši padomju metalurgi. Kā zināms, dažādu metālu kausējumi bieži iegūst jaunas, pilnīgi ne­gaidītas īpašības. Piemēram, aluminijs ir ļoti viegls un mīksts metāls. Taču, ja to sakausē ar niecīgu daudzumu vara, mangana un magnija, tad dabūtais kausējums (duraluminijs) iegūst tērauda cietumu, turklāt saglabājot altt- minija vieglumu. Tieši šo īpašību — viegluma un cietuma dēļ duraluminiju plaši izlieto lidmašīnu un dirižabļu būvē.

Jaunā kausējuma komplicētajai receptei padomju me­talurgi pievienoja dažus retus elementus pilnīgi jaunās kombinācijās un daudzumā. Iegūtais kausējums izrādījās tik viegls, izturīgs un, galvenais, tik lēts, bet zemūdenes korpusa konstrukcija tik asprātīga un veiksmīga, ka «Pio­nieris» spēja izturēt vairāk nekā tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Turpretī vislabākās modernās zemūdenes ne­izturīga materiala un neizdevīgas konstrukcijas dēļ va­rēja nolaisties ne vairāk kā divi līdz trīs simti metru dzi­ļumā, turklāt izturot tikai divdesmit līdz trīsdesmit at­mosfēru lielu spiedienu.

Vēl lieliskāks izrādījās Krepina pielietotais paņē­miens — iegūt elektrisko enerģiju no jūras ar termoele- mentu palīdzību, kā arī šīs enerģijas uzkrāšanas un izlie­tošanas paņēmieni zemūdenes dzīšanai un apbruņojumam.

Strāva no termoelektriskām trosbaterijām nokļuva akumulatoros. Tie nebija neērtie, smagie un neietilpīgie akumulatori, ko lietoja parastās zemūdenes un kas spēja sevī uzkrāt elektrisko enerģiju ne vairāk kā divdesmit līdz trīsdesmit stundu ilgam braucienam zem ūdens. Trīs jauno akumulatoru baterijas — mazas, vieglas, ļoti ietil­pīgas, līdz galam uzlādētas, nodrošināja «Pionierim» gaismu, siltumu, dzinējspēku un enerģiju vēl dažām tech- niskām vajadzībām nepārtrauktam piecpadsmit dienu il­gam braucienam zem ūdens. Vienīgi pēc tik ilga laika akumulatoru baterijās izsīka viss elektriskās enerģijas krājums un tās vajadzēja uzlādēt no jauna. Tad zemūde­nei vajadzēja apstāties un iedarbināt savas trosbaterijas.

Šie akumulatori bija spīdošs pazīstamā Maskavas Fi­zikas problēmu institūta sasniegums. Institūts jau sen bija izpelnījies pasaules slavu ar saviem pētījumiem par zemām temperatūrām, kas tuvojās absolūtai nullei (—273,2°C). Viena no svarīgākajām problēmām, ko insti­tūts risināja, bija elektrības ultravadītspēja pie zemām temperatūrām.

Ultravadītspējas būtība ir tāda, ka daudzi metāli, me­tālu sakausējumi un ķīmiski savienojumi katram noteikta temperatūrā absolūtās nulles tuvumā, kad caur tiem laiž