Divu okeānu noslēpums

Okeanam vajadzēja dot «Pionierim» neierobežotā dau­dzumā sprāgstošo gāzi, kuras eksplozijas milzīgais spēks ir pietiekami pazīstams.

Lai šo gāzi iegūtu, nepieciešamas divas gāzes — ūdeņ­radis un skābeklis: tieši tās, kas savienodamās dod ūdeni. Tās iegūst ar dažādiem paņēmieniem, taču pats vienkār­šākais ir ūdens sadale elektrolizes ceļā. Šim nolūkam traukā ar skābinātu ūdeni iegremdē divus elektrodus, kas savienoti ar elektriskās strāvas avotu. Kad ūdenim cauri laiž elektrisko strāvu, tad uz viena elektroda — anoda — no ūdens izdalās un burbulīšu veidā sakrājās skābeklis, bet uz otra — katoda — ūdeņradis. Abas gāzes pa cauru­lēm nonāk atsevišķās krātuvēs. Ja pēc tam tās savieno noteiktos daudzumos, tad rodas sprāgstošā gāze.

Tiklīdz caur šo gāzi izlaiž elektrisko dzirksteli, notiek eksplozija. Lai iegūtu reaktivo kustību, šī eksplozija jā­izdara speciālā, kuģa vai raķetes aizmugurē ierīkotā kamerā. Šai kamerai jābūt ar izeju, kas uz āru paplašinās dīzē (atverē). Kad kamerā notiek eksplozija, ūdens tvaiks, kas radies eksplozijas momentā, cenšas izlauzties laukā un ar milzīgu spēku triecas uz visām pusēm.

Kameras pakaļpusē tvaikam ir izeja — dīzē, bet priekš­pusē šādas izejas nav, un viss eksplozijas spēks, kas vir­zīts uz šo pusi, dzen raķeti vai zemūdeni uz priekšu.

Aši sekodamas cita citai, šīs eksplozijas dod zemūde­nei aizvien lielāku un lielāku ātrumu.

Pēc sprāgstošās gāzes eksplozijas no ūdens tvaikiem rodas ūdens, kas turpat pilnīgi saplūst ar apkārtējo ūdeni. Kas attiecas uz eksplozijas troksni un dārdiem, tad tos apslāpēja uzlaboti trokšņu slāpētāji, ko tai laikā jau lie­toja visās lidmašīnās un automašīnās.

Bet, attīstot tik nedzirdētu ātrumu vēl visnotaļ neizpē­tītajos, neizdibinātajos dziļumos, zemūdene riskēja uz­durties klintīm, rifiem, sēkļiem, no kuriem vēl ļoti daudzi noteikti nebija atzīmēti pat pasaulē labākajās kartēs un locijās. Bet ar tādu zemūdens kuģi nevarēja braukt uz labu laimi. Zemūdenes priekšgalā un sānos uzstādītie vis­spēcīgākie prožektori ar vairāku miljardu sveču jaudu iespiedās dziļumu melnajā tumsā puskilometru, taču tādā attālumā un ar tādu brauciena ātrumu kaut ko izšķirt ne­bija iespējams. Turklāt tik spēcīgs apgaismojums būtu ienaidniekiem atklājis zemūdens karakuģi, kura galvenais ierocis bija brauciena slepenība un pēkšņa parādīšanās.

«Pionierim» vajadzēja atrast spēcīgas un redzīgas acis, kas tālu iespiestos dziļumu tumsā un laikā ziņotu par ceļā draudošām briesmām un šķēršļiem. Par šīm acīm kļuva ausis, ar ko Krepins apgādāja savu zemūdeni.

Jau sen visu valstu zemūdens un virsūdens kuģi lieto eholoti. Tās pamatā ir fizikas likums, — ka skaņa izplatās ne vien gaisā, bet vēl labāk un ātrāk ūdenī. Ja gaisā skaņas viļņi izplatās ar trīssimt trīsdesmit metru lielu āt­rumu sekundē, tad ūdenī šis ātrums sasniedz tūkstoš piec­simt metrus sekundē. Skaņa no sava izejavota izplatās sferiskiem viļņiem visos virzienos, bet, uzduroties šķēr­šļiem, tā tiek reflektēta atpakaļ. Izmantojot šo skaņas viļņu īpašību, izgudroja tādus aparatus, ar kuriem vis­pirms sāka mērot jūru un okeānu dziļumus. Vienā kuģa pusē zem ūdens ar sprādzienu vai zvana sitienu radīja skaņu un atzīmēja laiku. Skaņas viļņi aizsniedza dibenu, atsitās pret to un atgriezās atpakaļ pie kuģa. Kuģa otrā pusē zem ūdens bija piestiprināts aparats, kas uztvēra šo reflektēto skaņu un atzīmēja laiku, kad tā saņemta. Tā kā skaņa no kuģa līdz okeana dibenam un no dibena atpakaļ līdz kuģim aiziet vienādā laika sprīdī, tad pietiek, ja zina visu laiku, kas pagājis no sprādziena līdz reflektētas ska­ņas uztveres brīdim, lai noteiktu, cik sekundes un tātad cik metru skaņa gājusi līdz dibenam. Pēc tam parādījās eholotes, kas automatiski, pašas, uz sevišķas skalas atzī­mēja dziļumu metros un atbrīvoja cilvēku no dažādiem ap­rēķiniem. Nemitīgi darbodamās, noraidīdamas ūdenī ska­ņas un uztverdamas to refleksiju, tādas eholotes pašas atzīmēja, pierakstīja un parādīja uz papīra vai ekrana ar īpašu līniju dibena reljefu, virs kura kuģis brauca. Bei­dzot parādījās ultraskaņas eholotes, kā, piemēram, Lanževena izstarotājs.

Katras skaņas augstums atkarīgs no svārstību bie­žuma, ar kādām skaņas avots satricina skaņu pārraidī­tājas vides — gaisa, ūdens vai cietu priekšmetu daļiņas, bet ar to starpniecību arī bungādiņu cilvēka ausī. Cilvēka auss kā skaņu var uztvert vienīgi tādas svārstības, kas atkārtojas no sešpadsmit līdz divdesmit tūkstoš reizēm sekundē. Tā ir pati zemākā dunoņa un pats augstākais, smalkākais oda sīciens. Augstāk par divdesmit tūkstoš svārstībām jau sākas ultraskaņa. Ultraskaņu cilvēka auss vairs nespēj uztvert.

Ultraskaņu svārstību avots ir kalnu kristālā vai pjezo- kvarca plāksnīte. Ja tādu starp metala elektrodiem ie­spiestu plāksnīti ieliek šķidrumā un uz to iedarbojas ar radioraidītāju, tad plāksnītē rodas biežas un stipras svār­stības, kas pāriet uz apkārtējo šķidrumu. Jo biežāka ir plāksnītes vibracijas, jo augstāka dabūtā ultraskaņa.