Divu okeānu noslēpums

sastāvēja pavisam no divdesmit cilvēkiem. Toties tie vis! bija augsti kvalificēti speciālisti, piedzīvojuši zemūdens darbinieki, vīrišķīgi, drosmīgi, attapīgi un bezgala uzti­cīgi savai lielajai Dzimtenei.

VIII nodaļa Marata projekts

Cojs labi atceras savu pelēko, drūmo bērnību Girina ielā, pilsētas nomalē, pussagruvušā būdelē, ko tikko se­dza jumts. Bads bija Coja bērnības gadu uzticams pa­vadonis. Atmiņas par pazemojumiem, par tēva — kurpnieka mūžīgo zemošanos augļotājam, tuvākās bo- dites īpašniekam, žandarmam uz ielas stūra, katram ja- paņu zaldātam, katram automobilim, kas paretam parādī­jās šai nomalē, — šīs atmiņas vēl līdz šim modināja Coja dvēselē kaunu, rūgtumu un dusmas. Nabaga korejietis bija nieciba, pīslis katram stipram kareivja zābakam ar četrstūrainu purnu vai kurpei ar gludi lakotu virsu.

Divpadsmit gadu vecumā Cojs nokļuva pie sava bez- '

bērnu tēvoča rīskopības kolchozā Hankas ezera krastā, netālu no Vladivostokas. Tēvocis viņu adoptēja un nodeva skolā. Pirmo gadu kolchozā Cojs pavadīja kā sapnī. Viņš allaž baidījās, ka šis sapnis beigsies, laime izgaisīs kā dūmi un viņš atkal izdzirdēs tēva kurpnieka veserīša klaudzienus tumšajā, drēgnajā būdiņā, mātes sūrošanos par sojas pupiņu dārdzību un jaunāko, izsalkušo bērnu raudas.

Kolchozā skolā Cojs drīz kļuva par vienu no labāka­jiem skolniekiem; pēc tam otrais tēvs nosūtīja viņu uz Vladivostoku, lai tur viņš iemācītos ko vairāk un atgriez­tos kolchozā par agronomu. Taču iznāca citādi. Coju sa­valdzināja ķīmija un jūra. Un tagad viņš — zemūdenes zinātniskās ekspedicijas ķīmiķis un komjaunatnes šūni­ņas sekretārs — sēž «Pioniera» sarkanajā stūrītī un spēlē dambreti ar sārto apaļvaidzi Matvejevu, komjaunieti ūdenslīdēju. Matvejeva stāvoklis ir slikts: viens kauliņš jau iesprostots, citi ļoti tālu, un izglābt iesprostoto nez vai izdosies. Pārliecies pār dambretes dēli, Matvejevs sa-

springti domā. Arī Cojs domā, taču pavisam par ko citu. Viņa melnās acis ar mazliet ieslīpajiem plakstiem 'gare­najā, tumši dzeltenajā, gludi skūtajā sejā aplūko visus, kas sapulcējušies sarkanajā stūrītī.

Cojs redz jautras sejas, dzird Marata drošo balsi — tas kā arvien iekaisis strīdas ar okeanografu Selavinu. Un laiku pa laikam apkārt atskan rāmi smiekli, mierīgi, bezbēdīgi smiekli.

Coju tādos brīžos pārņem savāda un reizē trauksmiga sajūta. Viņš tad kļūst nemierīgs, katra dzīsliņa viņā sa­springta, aizvien viņam šķiet, ka nav ko pamanījis, kaut ko palaidis garām, ka vēl kas jāpārbauda, jāapskata, labi jānostiprina. Un viņam tad gribas atgādināt visiem, vi­siem — draugiem un biedriem, visiem apkārtējiem — atgādināt, allaž atgādināt, ka viņi nedrīkst būt bezrūpīgi, vienaldzīgi, mierīgi un pašpaļāvīgi, it kā apkārt vairs nebūtu nekādu briesmu, it kā nebūtu vairs žandarmu un augļotāju viņpus robežām …

Un vēl tādos brīžos viņu pārņem īpaša, nepārvarama vēlēšanās pasniegt savai jaunajai dzimtenei kādu velti, uzdāvināt tai kaut ko tādu, kas padarītu to vēl stiprāku un nepieejamāku un reizē kaut drusciņ nomierinātu arī viņu pašu .. .

Bet šodien, sēžot ar Matvejevu pie dambretes, viņš negaidot sajuta, cik priecīgi un karsti asinis iesitās vai­gos, iedomājoties, ka viņam radusies brīnišķīga ideja, ka viņa slepenais, liktos, nepiepildāmais sapnis pa šo velti sāk iegūt lai arī vēl neskaidrus, tomēr reālus apveidus.

«Ja tikai izdotos šo ideju izstrādāt praktiski .. .» Cojs domāja priecīgā satraukumā. Jūra … Milzīgais, neap­tveramais Pasaules okeāns. Cik tas liels! Cik neizsmeļami ir dārgumi, ko tas sevī slēpj! Vajag tikai prast šos dārgu­mus paņemt.

Komisārā skaņā balss atrāva Coju no viņa domām.

—   Matvejev, Coj! Beidziet!

—   Padodies, Matvejev, tā kā tā partija zaudēta. Laiks sākt nodarbības.

Cojs tā bija iegrimis domās, ka pat nepamanīja sarka­najā stūrītī sapulcējamies okeanografijas pulciņu, ko va­dīja Selavins. Uz nodarbībām bija ieradušies mechaniķi Romeiko un Kozirevs, apkopējs Sčerbina, pavārs Belo- golovijs, ūdenslīdējs Krutickis, preparētājs Koroļevs, Ma­rats Bronšteins — visi ar burtnīcām un zīmuļiem rokās. Sajā pulciņā piedalījās arī Matvejevs. Tāpēc viņš saro­sījās un, uzmetis pēdējo skatienu dambretes dēlim, kur viņa figūras atradās acīm redzami bezcerīgā stāvoklī, pa­devās. Uz mirkli viņš aizgāja un, ātri atgriezies ar biezu burtnīcu rokā, apsēdās pie liela, ar sarkanu galdautu klāta galda, ap kuru jau sēdēja visi pulciņa dalībnieki. Pie galda pienāca arī Cojs. Brīvas vietas vairs nebija, un viņš apsēdās vienā atzveltnes krēslā ar Pavļiku.

No Pavļika pārsietās galvas nāca viegla, tikko jau­šama joda un vēl kādu zāļu smarža, un Cojam kļuva zēna žēl. Viņš apņēma Pavļiku ap pleciem, silti piespieda sev klāt, un tā viņi sēdēja, iegrimuši mīkstajā krēslā, uzma­nīgi klausīdamies Šelavinu.