Divu okeānu noslēpums

jāka Atlantijas siltās straumes daļa aizplūst gar pašiem Eiropas ziemeļiem, gar Nordkapa ragu un mūsu Mur- mansku, tālab tās osta nekad neaizsalst, un ari nolaižas zem Ledus okeana aukstajiem ūdeņiem. Vienu savu at­zarojumu tā laiž riņķot Barenca jūras ūdeņos, bet otru — gar Jaunās Zemes ziemeļu stūri — pa daļai atkal Ba­renca jūrā, pa daļai Karas jūrā. Un pat vistālākajos Le­dus okeana austrumu rajonos, pat Čukču jūrā padomju jūrnieki, polarpētnieki un zinātnieki dziļumos atraduši vairs tik tikko siltas strāvas, kas tomēr neapšaubāmi nāk no Atlantijas straumes.

—   Atvainojiet, Ivan Stepanovič! — atkal pārtrauca Marats. — Kā tad tā? Upes mēs varam ievirzīt jaunās gultnēs … Un es brīnos … es brīnos, kāpēc mēs nevaram tāpat cīnīties pret aukstām straumēm, kas izsaldē mūsu Tālos Austrumus! Vai tad tas ir neatrisināms uzdevums? Tad taču mūsu krasti tur uzziedētu. Vai ne? Kā jūs domā­jat, Ivan Stepanovič?

Marats nosarka un sēdēja, nenovērsdams acis no pa­pīriņa, uz kura ar zīmuli vilka dīvainas figūras.

Visi smaidīdami nolika sānis savas burtnīcas, bet Matvejevs samirkšķinājās ar Kruticki: nu tik ies vaļā!

—   Kāpēc gan tas nebūtu iespējams? — labsirdīgi at­bildēja Šelavins. — Ja vien rastos laba, saprātīga ideja, kāds interesants projekts, mēs to droši vien realizētu.

Matvejevs neizturēja un iesmējās:

—   Ivan Stepanovič, jel nemociet Maratu! Viņu jau droši vien sen spiež nost šīs idejas un projekti. Viņš tikai gaida brīdi, lai tiktu no tiem vaļā. Pavaicājiet viņam … Nu, klāj vaļā, Maratiņ!

īsajā kopējā brauciena laikā uz «Pioniera» visa ko­manda jau bija paguvusi iepazīties ar komjaunieša Ma­rata vājību — viņa neremdināmo kaislību uz izgudroju­miem, uz jauniem, negaidītiem projektiem, uz grandiozām dabas iekarošanas idejām. Nebija nevienas kaut cik vi­ņam pazīstamas zinātnes vai technikas nozares, uz kuru aktualām, vēl neatrisinātām problēmām Marats jau pie pirmās izdevības nebūtu atsaucies ar kādiem pārsteidzo­šiem priekšlikumiem vai projektiem. Rosīgs, kustīgs, ne­parasti zinātkārs, viņš ar tādu kaismi un aizrautību stās­tīja savu projektu un atklājumu sīkumus katram, kas tikai

neatsacījās klausīties, ka zemūdenes komanda no darba brīvajos brīžos klausoties aizrāvās, kad Marats sāka klās­tīt visas grandiozās sekas un lieliskos rezultātus, kādus cilvēcei katrā ziņā atnestu viņa projektu realizacija. Ru­nājot zinātnisko pulciņu nodarbībās, Marats allaž pada­rīja tās dzīvākas, un pulciņu dalībnieki tādos gadījumos gaidīja ko jaunu, kas izraisītu karstus strīdus vai inte­resantu diskusiju.

Tā arī šoreiz viss okeanografijas pulciņš jautri sa­rosījās, kad Marats izteica Šelavinam savu jautājumu.

—   Bet ko tad tu, Marat, gribi ieteikt? — Matvejevu atbalstīja Cojs.

Tagad, kad Cojam pašam bija iešāvusies prātā jauna, aizraujoša ideja, ko iedomājoties viņa tumši dzeltenā seja pietvīka, viyš ar jaunu dedzību, jaunu interesi vērās savā draugā un mudināja to būt vaļsirdīgam.

Marats pacēla acis un uzsmaidīja Cojam.

—   Pēc manām domām, — viņš iesāka, — lai apsil­ti i t n mūsu Tālo Austrumu krastus, Ochotskas jūras auk­stā straume jāpavērš nost no ieejas Tataru līcī un jāno­virza uz okeānu …

—   Ideja jauka, taču nav vairs jauna, — iebilda Še­lavins.

—   Zinu, ka nav jauna, — viņu pārtrauca Marats, kā aizvien tādās reizēs iekaisdams jau pēc pirmā iebilduma. — Zinu, ka amerikaņus jau sen nodarbina plāns par Golfa strāvas … piedodiet, Golfa straumes … atgrie­šanu … šīs noziedznieces atgriešanu mājās, pie dzimta­jiem krastiem. Bet tie taču ir ārprātīgi projekti! Jūs mani saucat par «pasaku stāstītāju», «fantastu»… Kā tad lai nosauc tos amerikāņus, kas ierosina projektu uzcelt Golfa straumes sākumā, starp Kubas salu un Floridas pussalu, milzīgu sienu — divsimt piecdesmit kilometru garu, vai­rāk nekā piecsimt metrus augstu, skaitot no jūras dibena, un piecdesmit metru platu?! Šai sienai jānoslēdzot Golfa straumei vecā izeja no Meksikas līča caur Floridas jūras šaurumu. Tai pašā laikā Floridas pussala ar jaunu, mil­zīgu kanalu jāatdalot no kontinenta. Tad Golfa straumes siltie ūdeņi, meklējot izeju, ieplūdīšot kanalā, kas tos no­virzīs gar Amerikas krastiem.

—   Nu kas vainas, Marat, — Matvejevs iesmējās, — projekts ir tavā garā. Var sacīt, pasaules mērogā!…

—   Vai tas manā garā, to tu tūlīt dzirdēsi! — Marats atcirta. — Bet ir vēl otrs, kā mēdz teikt, praktisko ameri- kaņu projekts. Viņi ieteic uzcelt sienu pie Ņufaundlendas, lai apturētu auksto Labradoras straumi, kas nāk no Gren- landes gar Ziemeļamerikas krastiem, un reizē pārķert Golfa straumi, aizšķērsojot tai ceļu uz Eiropu …