Divu okeānu noslēpums

—    Eiropai nāvējoši projekti, — teica Šelavins, slau­cīdams brilles un mirkšķinādams piemiegtās acis. — Arī es esmu par tiem dzirdējis. Vai zināt, ar ko tie draudētu Eiropai? Islandi pārklātu ledus tāpat kā Grenlandi, ko šobrīd sedz divi un vairāk kilometru bieza ledus kārta. Tad vairs nepūstu siltie, valganie Atlantijas okeana vēji, bet plosītos ziemeļaustrumu Arktikas sniegputeņi. Strauji sāktu pieaugt ledāji Ziemeļu un Centrālās Eiropas aug­stienēs; ledāji sāktu slīdēt uz ielejām un līdzenumiem, un īsā laikā mūsu kontinentā iestātos jauns ledus laik­mets. Britanijas salās, Francijā, Spānijā un Portugālē sprēgātu līdz četrdesmit grādu stiprs sals. Konstanlino- pole un Roma, sniega vētrām kaucot, grimtu kupenās, bet mūsu Savienības Eiropas daļa iegūtu Austrumsibirijas un Jakutijas klimatu. Toties, no otras puses, šī Eiropas katastrofa izraisītu pērkona negaisus un lietus gāzes Āf­rikā, un Saharas neauglīgais tuksnesis pārvērstos zie­došā dārzā. Ņujorkas apkaimē nogatavotos ananasi, ba- nani, apelsini un vīnogas; akmeņaino, tuksnesīgo Lab- radoru klātu meži un druvas; atdzīvotos Bafina Zemes salas un Ziemeļkanadas tundras …

Šelavins apklusa, pētīdams briļļu stiklus pret elektris­kās spuldzes gaismu. It kā šo ainu nomākti, klusēja arī viņa klausītāji. Likās savādi, ka tik lielas pārmaiņas va­rētu notikt uz zemeslodes tikai tāpēc, ka Golfa straume savu ceļu novirzītu par divdesmit vai trīsdesmit grādiem uz rietumiem.

—   Uh! — beidzot nopūtās Romeiko. — Briesmīgs sapnis…

—   Par laimi, — Šelavins sacīja, — veikt tādus varoņ­darbus technika vēl nav spējīga.

—   Pagaidām, — Marats piezīmēja. — Bet nākotnē arī tas būs iespējams.

—   Maratarn taisnība, — mierīgi iejaucās komisārs,

—   bet līdz tam laikam, esmu pārliecināts, visur, vismaz kulturalajā pasaulē, jau valdīs komunistiskā iekārta, un tā šādu barbarismu nepieļaus. Ja komunistiskā cilvēce spēs regulēt laiku, tad tā sapratīgi un humāni sadalīs sil­tumu pa visu mūsu zemeslodi.

—   Pareizi, biedri komisar! — Marats iesaucās.

—   Taču jau tagad mēs varam un mums jāizlabo un jāno­vērš samērā niecīgi dabas untumi…

—   Ak jā! — Cojs pasmaidīja. — Visu šo amerikaņu šausmu dēļ mēs esam aizmirsuši Marata mazos projektus. Ceru, ka tie mums sola vienīgi patīkamas izredzes?

—   Galvoju, ka neviens neiebildīs. Es uzņemos saska­ņot projektu ar visām ieinteresētām personām, iestādēm un valstīm. Ieteicu nosprostot aukstajai straumei izeju no Ochotskas jūras caur Tataru jūras šaurumu. Ierosinu ar mana aizsprosta palīdzību piespiest šo straumi apiet Sa- chalinas ziemeļu galu un, ieplūstot Ochotskas jūras cen­trālajā daļā, savienoties ar šīs jūras galveno plūdumu.

—   Bet kādu aizsprostu tad tu domā ierīkot pie ieejas Tataru jūras šaurumā? — Krutickis jautāja. — Arī lai­kam dambi, ja ne simtiem kilometru garumā kā ameri­kāņiem, tad vismaz dažus desmitus kilometru?

—   Nē! — Marats iesaucās. — Manuprāt, ne sliktāk par dambi varētu noderēt… ūdensaugi…

—   Kas? Ūdensaugi?! Kādi ūdensaugi? — no visām pusēm atskanēja izbrīna pilni izsaucieni.

—   Tu esi galīgi jucis, Marat, — paziņoja Matvejevs.

—   Iesim, es tevi aizvedīšu pie Arsena Davidoviča, viņš tev iedos ko nomierinošu …

—   No izbrīna rodas interese, — Šelavins iesmējās,

—  bet interese rada atziņas un zinātni. Pagaidiet, biedri, ļaujiet Maratam pateikt visu līdz galam.

—   Nu labi, Marat, klāj vaļā! — sacīja Matvejevs.

—   Bet brīdinu: ja tu atkal melsīsi blēņas, es tevi no­tveršu kādā tumšākā okeana nostūrī un … Paskat, — viņš žēlojās visiem klātesošajiem, — man jau pusburtnīca pierakstīta ar viņa projektiem un to zinātniskiem atspē­kojumiem …