Divu okeānu noslēpums

—   Esmu gatavs ciest zinātnes labad! — atskanot vis­pārējiem smiekliem, ar patosu iesaucās Marats, pietrūk- darnies no krēsla. — Bet tu klausies, brīnies un pieraksti pēcnācējiem, — viņš attrauca Matvejevam. Un tad jau pilnīgi nopietni turpināja: — Jums, biedri, jāatceras, ko pēdējā pārrunā mums Arsens Davidovičs stāstīja par ūdensaugiem. Pēc tam es paguvu vēl šo to par tiem iz­lasīt. Viņš stāstīja par milzīgajiem ūdensaugiem, kas ne­ticamos daudzumos augot ap Ugunszemes salām, Falk- lendu salām, gar abām Dienvidamerikas austrumu un rietumu piekrastēm, to neskaitāmajās jomās, līčos un jū­ras šaurumos. Sie ūdensaugi bieži sasniedz divsimt piec­desmit līdz trīssimt metru lielu garumu un ļoti ātri sa­vairojas. Tiem ir apaļš, gluds, gļotains stublājs, kas sa­sniedz līdz trīs centimetri resnumu. Tos sauc… tos sauc par… — Marats pāršķirstīja savu burtnīcu un drīz at­rada: — Te ir! Tos sauc par «Makrocystis perifera»… Šo ūdensaugu lieliem saaugumiem piemīt ārkārtīgas spē­jas pretoties okeana varenajiem viļņiem, kuriem bieži pat piekrastes klintis nejaudā turēties pretim. Šajos biezajos zemūdens mežos, kurus kā lianas apvij krietni vājāku un tievāku parazitūdensaugu tīkls, mitinās vesela zivju, posmkāju, tārpu un mīkstmiešu pasaule, un tie tur atrod barību un patvērumu. Tā ja! Un ja nu savāktu milzīgos, neskaitāmos daudzumos šo ūdensaugu vairošanās orgā­nus — sporas, iekrautu tās transporta tvaikoņos, atvestu Ochotskas jūrā un piesētu ar tām Tataru jūras šauruma ziemeļu ieeju?!

—   Kā tad tu šos putekļus izsēsi? — vaicāja Belo- golovijs.

Viņš uz zemūdenes bija atnācis no ievērojamā kol­chozā «Iļjiča novēlējumi», kas bija uzvarējis Vissavie­nības kolchozu konkursā par ražības, ienesīguma un sa­dzīves kulturas celšanu. Šajā kolchozā Belogolovijs bija strādājis par galveno pavāru, saņēmis uzslavas rakstu par priekšzīmīgu kolchoznieku ēdināšanu un aizsūtīts pa­pildināt savas zināšanas uz Pārtikas institutu. Viņš labi pārzināja zemes apstrādāšanas, sējas un ražas novākša­nas noteikumus, un tāpēc Marata priekšlikums viņu iein­teresēja.

—   Kā tad tu šīs mikroskopiskās sporas izsēsi tekošā jūras ūdenī, vējā un viļņos? No simtiem laivu, kuteru un gliseru? Blēņošanās vien būs!

—  Nevis no laivām un kuteriem, — sekoja ātra at­bilde, — bet no lidmašīnām! Tāpat kā ar tām sēj labību. Vai tiešām tu neesi par to dzirdējis?

Belogolovijs samulsa. Viņš tiešām bija piemirsis šo jau labi sen ieviesto sējas paņēmienu.

—   Nu tā, biedri, — Marats turpināja, — šo ūdens­augu sporas ļoti ātri attīstās. Ja ar tām pietiekami biezi nosētu šauro un seklo jūras šauruma grīvu un pēc tam sēju atkārtotu vairākas reizes, tad šie milzīgie, varenie ūdensaugi īsā laikā izaugtu par tik ciešu, nesagraujamu sienu, ka aukstā straume, pret to atduroties, būtu spiesta pavērsties sānis. Tādā kārtā …

—   Coj! Coj! — satraukts čukstēja Pavļiks, noliecies viņam pie auss. — Cik žēl! Man jāiet uz pārsiešanu, esmu jau nokavējis. Kāds gudrinieks tas Marats! Tu man vē­lāk izstāstīsi, Coj, kā strīds beigsies. Labi? Citādi Ar- sens Davidovičs uz mani dusmosies …

IX nodaja papīra gabaliņš

Pēc skaļajām sarunām un spilgtās gaismas sarkanajā stūrītī, aizvēris aiz sevis durvis, Pavļiks uzreiz nokļuva tukšā gaiteņa klusumā un maigajā, apslāpētajā gaismā. Blāvi plaiksnīja lakotās sienas un šķērssienas, priekšā pavērās izgriezumiem rotātu arku perspektiva, gar malām katrā nodalījumā uz durvīm balsnīja emaljētas plāksnītes ar ziliem uzrakstiem. «

Pavļiks jau bija nogājis garām diviem nodalījumiem, kad priekšā noknikšķēja automatiskā durvju slēdzene un pēc tam apslāpēti iečīkstējās zābaki, it kā tur smagiem soļiem aizietu liela auguma cilvēks.

«Skvorešņa,» Pavļiks nodomāja un pielika soli, lai draugu panāktu, taču tūliņ iedomājās, ka Skvorešņas ka- jite atrodas daudz tālāk un tātad tas ir kāds cits.

Tālumā aiz divu nodalījumu arkām no apakšas spilgti apgaismotā lūka satumsa. Kāds nokāpa mašīnu nodaļā. Pavļiks uzmeta acis uzrakstam uz durvīm, kas bija viņu ieinteresējušas: «Galvenais mechaniķis Fjodors Michailo-

vičs Gorelovs.» Nez kāpēc soļi tūliņ kļuva gausāki un zuda vēlēšanās gājēju panākt. Pavļiks nolaida acis. Pie durvīm zemē gulēja mazs, balts papīra gabaliņš. Tas_ne­maz neiederējās šajā spodri mirdzošajā gaitenī un dūrās acīs Pavļikam, kas jau bija pieradis pie zemūdenes priekš­zīmīgās kārtības. Pavļiks gandrīz neviļus noliecās un pa­pīriņu pacēla, lai iemestu to pirmajā gružu tvertnē. Uz papīriņa pavīdēja skaitļi, zīmes, saraustīti, še uz kuģa parasti vārdi: «… gasu jūra … precizas koordinātes …» «Bet kas tas ir «koordinātes»?» Pavļiks nodomāja. «Va­jadzēs pajautāt Cojam.» Un lasīja tālāk: «… 7°46'36" ziem. platuma un 5 … ļums sešsimt piecdes … Sarkanās jostas … mīt sestajā maijā … iesi pīkst, astoņpads­mit … neaizmirstiet hidro … Kro …»

Kāds uzmanīgi saņēma Pavļiku aiz elkoņa un nolie­cās pār papīra gabaliņu.