Divu okeānu noslēpums

—  Tik vien! — Matvejevs brīnījās. — Tādā ūdenī taču pat peldēties nevar, kur nu vēl apsildīt visu Eiropu! Ir gan varena krāsns, kurai pašai ziemā tikai astoņi grādi siltuma! Kā tad tā, Ivan Stepanovič?

—   Nesteidzies visu apšaubīt, — iebilda otrs ūdens­līdējs, mierīgais un solidais Krutickis. — Tas nozīmē, ka tam ir savs izskaidrojums.

—   Kā?! — Matvejevam uzbruka Šelavins. — Vai jums ar to vēl nepietiek, atļaujiet vaicāt? Vai ūdens un gaisa īpatnējo siltumietilpību jūs esat aizmirsis, atļaujiet jautāt? Ko? Esat aizmirsis? Jūs taču esat ūdenslidējs\ Jums taču vajadzēja zināt ūdens fiziskās īpašības!

—    Nu kas tur liels — siltumietilpība? — Matvejevs

aizstāvējās. — Es zinu, ka ūdens siltumietilpība līdzinās Vienam.

—   Bet ko tas nozīmē? — Šelavins neatlaidās.

—   Tas nozīmē: lai sasildītu vienu gramu ūdens par vienu grādu pēc Celsija, nepieciešama viena gramkalo- rija siltuma.

—   Pareizi. Neapstrīdu. Nu, bet kam līdzinās gaisa siltumietilpība?

—   Gaisa? — Matvejevs sastomījās. — Gaiss? M-m-m… Teikšu godīgi, ka piecos gados pēc desmit­gadīgās skolas beigšanas nav grūti aizmirst lādu sīkumu. Un tas arī uz mums, ūdenslīdējiem, neattiecas, — atska­not vispārējiem smiekliem, Matvejevs mēģināja izlocī­ties. — Mums, ūdenslīdējiem, cik iespējams vairāk jāzina par ūdeni, kurā mēs lienam. Bet visus sīkumus par gaisu lai atceras gaisa kuģotāji. ..

—   Nu nē, brālīt, nieki, — uzsizdams ar plaukstu uz savas burtnīcas, iejaucās apkopējs Sčerbina. — Tiklab par gaisu, kā par visu pasauli jāzina viss, ko vien var… Runājiet labāk jūs, Ivan Stepanovič! — viņš vērsās pie Selavina.

—   Slikti, slikti, biedri Matvejev! — komisārs pār­metoši nogrozīja sirmo galvu. — Rīt jūs varbūt gribēsiet iestāties augstākajā techniskajā skolā. Vajadzēs atkal visu atkārtot no gala … Turpiniet, Ivan Stepanovič!

—    Nu tā, — Šelavins iesāka, — gaisa siltumietilpība ir nulle, komats, divi simti trīsdesmit septiņas tūkstoš- daļas no ūdens siltumietilpības. Gandrīz piecreiz mazāk! Bet secinājums no tā, ja ņem vērā vēl jūras ūdens un sausa gaisa īpatsvaru, būs pavisam vienkāršs, taču ar milzīgu nozīmi: viens kubikmetrs ūdens, atdzisis par vienu grādu, sasilda par vienu grādu trīs tūkstošus simt trīsdesmit četrus kubikmetrus gaisa, kas ar šo ūdeni sa­skaras! Divi simti metru biezam ūdens slānim atdziestot tikai par vienu grādu, visā Atlantijas' straumes Norvēģi­jas piekrastes daļā atdalīsies tāds siltuma daudzums, kura pietiek, lai sasildītu par desmit grādiem (Vai dzirdat? Par desmit grādiem!) gaisa slāni, kas ir četrus kilometrus biezs (Vai dzirdat? Četri kilometri!) un klāj visu Eiropu! Jūs varat iedomāties — visu Eiropu?! Zinātnieki aprēķi­nājuši, ka uz katru Eiropas piekrastes centimetru gada

laikā no okeana uz sauszemi aizplūst četri tūkstoši mil­jardu kaloriju! Padomājiet — uz katru centimetru! Vis­labāko akmeņogļu siltumspēja ir astoņi tūkstoši kaloriju. Tātad uz katru centimetru gada laikā aizplūst siltums, kādu satur piecsimt tūkstoš tonnas vislabāko ogļu … Cik gan būtu vajadzējis sadedzināt ogļu, lai iegūtu siltumu, kas gada laikā aizplūst uz sauszemi visā Eiropas pie­krastē? Ko? Atļaujiet jautāt? Vai tagad saprotams, kāpēc Atlantijas straumi var dēvēt par Eiropas krāsni?

—    Pilnīgi saprotams! — strauji atsaucās Marats. — Milzīgas aukstā ziemas gaisa masas, saskaroties ar siltāko ūdens virsmu, ūdeni atdzesē, bet pašas sasilst, kļūst vieglas un paceļas augšup, dodot vietu citām auk­stām gaisa strāvām, kas nāk no sauszemes. Bet pašas pa augšu plūst uz sauszemi no turienes aizejošā aukstā gaisa vietā, nesdamas sev līdz Atlantijas straumes sil­tumu. Tāpēc klimats Rietumeiropā daudz maigāks nekā mūsu Tālo Austrumu piekrastēs, gar kurām tek nevis sil­tas straumes, bet, gluži otrādi, aukstas. Tāpēc, ja Atlan­tijas straume ir kaut kas līdzīgs Eiropas krāsnij, tad Ochotskas jūras straumes ir padomju Tālo Austrumu le­dus pagrabs. Un es brīnos, Ivan Stepanovič… Vai tad mēs nevaram .. .

—   Pagaidiet, pagaidiet, — smiedamies Maratu pār­trauca Šelavins. — Šodien man nākas jūs nemitīgi ko­riģēt. Kad jūs sakāt, ka Atlantijas straume ir Eiropas krāsns, tad tas nav gluži pareizi. Sīs straumes siltums izplatās arī tālāk pār Eiropu — uz Āziju …

—   Oho! — atskanēja no visām pusēm. — Tā droši vien plūst uz turieni pa zemes apakšu?

—   Lūdzu neuztraucieties! Tā nav mana vaina. Šī straume aizplūst turp nevis pa zemes, bet pa ūdens apakšu …

Visi iesmējās.

—   Tas nav nekāds joks, biedri, — saglabādams no­pietnu seju, bet smaidīdams ar acīm vien, turpināja Še­lavins. — Eiropas galējos ziemeļos Atlantijas straumes lielākā daļa dodas uz ziemeļiem gar Špicbergenas rie­tumu krastu un divsimt līdz sešsimt metru dziļumā aiz­plūst līdz polam, kā to savā laikā pierādījusi varonīgā Papaņina ekspedicijas grupa. Turpretī otra, daudz vā­