Divu okeānu noslēpums

Apsaldētā, aizsmakušā tenoriņā okeanografs runāja par jūras straumēm, par varenām upēm — gan siltām, gan aukstām, kas plūst caur okeānu un jūru neizmēroja­miem ūdeņiem. Patlaban viņš stāstīja par to, kā straumes ietekmē klimatu, dabu, visu mūsu Tālo Austrumu dzīvi. Aukstās straumes, kas, sākot no Beringa jūras šauruma līdz Korejai, nepārtraukti plūst gar Kamčatku un Pie­jūru, dara šo Padomju Savienības apgabalu klimatu skarbu, bet ūdens pie Beringa, Ochotskas un Japanas jū­ras padomju krastiem ziemā aizsalst uz ilgu laiku. Ta'i pašā laikā Vakareiropā, kas atrodas uz viena platuma grada ar šiem apgabaliem, klimats ir maigs, ziemā sniega un sala gandrīz nav. Jūra pie Norvēģijas, Britanijas salu, Holandes un Francijas krastiem vienmēr brīva no ledus.

—   Bet kāpēc? — smalkā balsī jautāja Šelavins, caur brillēm nolūkodamies visos, kas sēdēja pie galda, un laiz­dams caur pirkstiem savu šķidro, pakulaino bārdeli.

—   Golfa strāva, — aši atbildēja Marats.

Patiesību sakot, Šelavins šo jautājumu uzdeva tāpat

vien aiz paraduma, ne tik daudz citiem, kā pats sev, lai paildzinātu labpatiku un piešķirtu savam stāstam mazliet mīklainības. Marats viņa spēli izjauca, un okeanografs izjuta zināmu nepatiku.

—   Vispirms, Marat, — viņš iebilda, — nesakiet «Golfa strāva». Tas nav pareizi. Jāsaka ir «Golfa straume». Tā. Un, otrkārt, jūs vienkārši atkārtojat veco pasaciņu, it kā šī straume būtu Vakareiropas maigā kli­mata īstā vaininiece. Arī tas nav pareizi. Par Golfa straumi okeanografijas zinātne sauc to spēcīgo, silto straumi, kas strauji izplūst no Meksikas līča pa šauro Floridas jūras šaurumu un, pie Bahamu salām pievieno­dama sev Antiļu straumi, plūst gar Ziemeļamerikas kras­tiem līdz Rasa ragam un Ņufaundlendas sēklim. Tā tek it kā pa aukstāka ūdens reni kā īsta okeana upe, tumši zila, viegli atšķirama starp saviem, ja tā var teikt, gaiši zilajiem krastiem. Taču šī upe ir septiņdesmit sešus kilo­metrus plata visšaurākajā vietā Floridas līcī un līdz seši simti četrdesmit kilometrus plata pie Ņufaundlendas sēkļa. Tās vidējais dziļums sasniedz trīssimt divdesmit metrus. Vai jūs varat iedomāties tādu upi?

—   Pamatīga upīte! — Matvejevs piekrita.

—   Bet vai jūs zināt, atļaujiet jautāt, cik silta ūdens, kas virspusē sasilis līdz divdesmit septiņiem grādiem pēc Celsija, cik daudz tāda silta ūdens nes šī upīte? — sauca Šelavins.

Viņa ūdeņainās, parasti piemiegtās acis tagad bija plati atplestas un dega zilām liesmām, bet roka ar iz­stiepto garo un kalsno pirkstu augstu pacelta. Tomēr viņš nebija paguvis kaut cik nopriecāties par auditorijas in­teresi', kad pamanīja nemierīgo Maratu aizdomīgi sakus­tamies, un tūliņ apbēra klausītājus ar skaitļiem:

—   Deviņdesmit viens miljards tonnu ūdens stundā! Nu? Ko jūs par to sacīsiet, atļaujiet jautāt? To pat grūti iedomāties! Salīdziniet šo ūdens daudzumu nu kaut vai ar Volgu. Lielākā Eiropas upe, kas šķērso gandrīz visu mūsu Savienību, katru stundu ienes Kaspijas jūrā vidēji trīsdesmit miljonus tonnu ūdens, tas ir, ap trīstūkstoš reižu mazāk nekā Golfa straume. Saprotat? Pat visas ze­meslodes upes kopā katru stundu ienes jūrās divdesmit divās reizes mazāk ūdens nekā viena Golfa straume! Un, lūk, šis ūdens milzums, Atlantijā karstās ekvatora saules sasildīts, nes sev līdzi uz ziemeļiem neticamu daudzumu siltuma. Ko nu jūs teiksiet?

—   Viseiropas krāsns, Ivan Stepanovič! — iesaucās sajūsminātais Marats.

Šelavins viegli pasmaidīja un, uzmetis Maratam lab­sirdīgu skatienu, turpināja:

—   Jums pilnīga taisnība, Marat, mums tāda krāsns ir, taču tā tomēr nav Golfa straume. Aiz Ņufaundlendas sēk|a Golfa straume, kā izsakās amerikaņi, izdara nozie­gumu: tā atstāj Ziemeļamerikas krastus un, aizvien vai­rāk izplezdamās kā vēdeklis, strauji pagriežas uz austru­miem, uz Eiropu. Drīz pēc tam Golfa straume pāriet plašā, gausā Atlantijas straumē. Nenonākot līdz Eiropas kras­tiem, tā sadalās divās spēcīgās strāvās. Viena no tām okeana vidū nošķiras un ar nosaukumu Kanariju straume novirzās uz dienvidiem, uz Pireneju pussalas un Ziemeļ- afrikas krastiem. Tur šī straume pavēršas uz rietumiem un savienojas ar to pašu ziemeļu ekvatorialo straumi, kas pastāvīgo pasata vēju ietekmē sadzen Karibu jūrā, bet no turienes Meksikas līcī silta ūdens masas un rada sākumu Golfa straumei. Tādā kārtā še it kā noslēdzas loks, kura vidū, Sargasu jūrā, mēs pašlaik atrodamies. Taču galvenā Atlantijas straumes strāva aiziet uz zie­meļaustrumiem, uz Eiropas rietumu un ziemeļrietumu krastiem. Se tā, pa ceļam zaudējusi daudz siltuma, ko bija saņēmusi no Golfa straumes, atdod Eiropai lielāko daļu atlikušā siltuma. Sī Atlantijas straumes strāva tad ari ir Viseiropas krāsns, par ko jūs runājāt, Marat.

—   Bet ar kādu temperaturu tā nonāk pie Eiropas? — vaicāja Matvejevs, atraudamies no burtnīcas, kurā tas visu laiku bija cītīgi pierakstījis.

—   No plus astoņiem grādiem februārī, līdz trīspa­dsmit, piecpadsmit grādiem augustā.