DUSMĪBAS DIENA

— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?

Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:

— Protams, protams, viņi grib mūs iznī- I cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet ta- I gad grib nomaitāt…

Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.

Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:

— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.

Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.

Betlijs pagriezās atpakaļ.

Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.

Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.

Otarki metās projām.

Mellers nolēca no pavarda.

— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.

Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.

Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz

kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.

Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturējās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.

Mežzinis sacīja:

— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši savējos arī.

Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.

Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Donalds Betlijs, stāv šeit? . . .

— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mellers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsējiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .

Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūkošanai.

— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpināja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunājušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.

— Bet pēc tam?

— Pēc tam viņi nogalināja vēl divus laborantus un izmuka. Taču pieci vai seši palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunājās. Palikušos otarkus aizveda. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka vilcienā viņi apēduši vēl vienu cilvēku . . .

Laboratorijas lielajā istabā viss bija atstāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stāvēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rent- gcna aparāta vados zirnekļi bija saauduši tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa caurumiem spraucās iekšā akāciju krūmu zari.

Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.

; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstarošanas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.

Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lāpām un mikla koka.

Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.

— Jūs neko nedzirdējāt?

— Nē, — atbildēja Betlijs.

— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mežzinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.

Viņš atkal vērīgi ieklausījās.

— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.

Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.

Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.

Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.

īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sažņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:

— Nē, tā nevar.

Steigšus viņš metās atpakaļ.

Bet bija jau par vēlu.

Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.