Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Meklēdams glābiņu, viņš palūkojās apkārt. Pavasara vēstneši bija visur. Vītoliem auga pūkainas spurdzes.

Saule apspīdēja jaunos dižskābaržu dzinumus un centās izkausēt sniegu blakus to vecākiem.

Toraks atcerējās ziedojumu, kuru tika devis, kad pa­zuda Vilks. Viņš bija lūdzies Mežu, lai tas Vilku pieskata. Mežs bija viņu uzklausījis. Varbūt arī tagad tas skatās uz viņu?

Ap pusdienlaiku atgriezās Finkedīns, kas nesa trīs medņus un zaķi. Viņš neskatījās uz Toraku, taču, kad Kraukļu vadonis piegāja pie ozola un centās atritināt mak­šķerauklas, puisis viņa acīs manīja spriedzi.

Toraks piecēlās un sāka palīdzēt.

-     Gribēju sacīt… viņš minstinājās.

Finkedīna zilās acis iemirdzējās. Viņš savilka lūpas smaidā.

-     Labi, viņš teica. Tas ir labi.

Kraukļu vadonis uzlika plaukstu Torakam uz pleca, sapurināja zēnu, un abi kopā devās atpakaļ uz nometni.

[1] narvalis (arī jūras vienradzis) vaļveidīgo kārtas zīdītājs; tēviņiem augšējā žokļa kreisajā pusē ir milzīgs ilknis; dzīvo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] pakledus, paks daudzgadīgs peldošs juras ledus, kas veido iztu­rīgus ledus laukus (3-5 m biezumā) polārajos ūdensbaseinos.