Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Kad Rena bija aizgājusi, abi palikušie kādu brīdi klu­sēja. Kraukļu vadonis uzdūra uz iesma lielu breksi un novietoja to cepties uz oglēm, bet Toraks nomāktā gara­stāvoklī sēdēja līdzās.

-     Ēd, Finkedīns beidzot ierunājās.

-     Neesmu izsalcis.

-     Ēd!

Toraks sāka ēst un atklāja, ka ir izbadējies. Viņš no­tiesāja lielāko daļu plauža, pirms saprata, ka Finkedīnam atlicis daudz mazāk.

Kopš Finkedīns izpestīja Toraku un Renu no ledāju gūsta, šī bija pirmā reize, kad abi palika divatā.

Puisis piedurknē noslaucīja muti un jautāja:

-     Vai tu dusmojies uz mani?

Kraukļu vadonis sniegā noslaucīja nazi.

-     Kāpēc man jābūt dusmīgam?

-     Tāpēc, ka devos meklēt Vilku bez tavas atļaujas.

-     Tev nav vajadzīga mana atļauja. Tu esi gandrīz jau vīra gados, viņš brīdi klusēja un tad sausi piebilda: Vajadzētu arī sākt uzvesties kā vīram.

To bija sāpīgi dzirdēt.

-      Ko tad man vajadzēja darīt? Ļaut, lai dvēseļēdāji upurē Vilku? Ļaut, lai tie pārplūdina Mežu ar mošķiem?

-     Tev vajadzēja atgriezties un vērsties pie manis pēc palīdzības.

Toraks atvēra muti, lai iebilstu, taču Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja.

-    Tu paliki dzīvs tikai tādēļ, ka tev paveicās, Torak. Un arī tāpēc, ka tā vēlējās Pasaules Gars. Bet ikviena veiksme mēdz būt īslaicīga. Un Pasaules Gars var piešķirt savu labvēlību kādam citam. Tev jāpaliek ģintī.

Toraks stūrgalvīgi klusēja.

-     Saki man, jautāja Kraukļu vadonis, kādas pēdas tu redzi sev apkārt?

Puisis paskatījās sarunas biedrā.

-     Ko?

-     Tu mani dzirdēji.

Toraks samulsis stāstīja. Dziļi sniegā iespiedušās sum­bra nagu pēdas. Daži staltbrieža noplēsti stērbeļaini zariņi. Tikko redzams pēdu puduris pie sasalušu mēslu kaudzī­tes, kur, kompāniju meklēdamas, bija pulcējušās irbes.

Finkedīns palocīja galvu.

-    Tēvs tevi ir labi mācījis. Viņš lika tev apgūt pēddziņa mākslu, jo tā liek ieklausīties: sadzirdēt to, ko stāsta Mežs. Bet, kad viņš pats bija jauns, viņš neklausīja nevienam. Viņš vienmēr bija pārliecināts par savu taisnību. Pēdu dzīšana un prasme saklausīt ir dāvanas no tavas mātes.

Finkedīns brīdi paklusēja un tad turpināja:

-    Iespējams, mācīdams tev dzīt pēdas, tēvs gribēja tevi pasargāt no kļūdām, kādas pats savulaik tika pieļāvis.

Toraks apsvēra dzirdēto.

-     Ja tagad aiziesi, Kraukļu vadonis turpināja, tu vari izrādīties viens pret trim burvjiem un neiedomājamu spēku. Tev nebūs izredžu.

Upes krastā Vilks bija piebeidzis zaķa kāju un tagad stāvēja un luncināja asti paša dvēseles atspulgam ūdenī.

Finkedīns uz viņu paskatījās.

-    Jauns vilks, viņš teica, mēdz būt pārdrošs. Tas iedomājas, ka viens pats spēj dabūt gar zemi alni, bet aizmirst, ka pietiek viena spēriena, lai viņš nekad vairs nepieceltos. Un tomēr ja tam pietiek prāta pagaidīt, tad mūžā viņu gaida uzvaras pār daudziem aļņiem.

Vīrs pagriezās pret Toraku.

-     Es tevi nespiežu palikt. Es lūdzu.

Toraks norija siekalas. Nekad agrāk Finkedīns viņam neko nebija lūdzis.

Pieliecies uz priekšu, Kraukļu vadonis sacīja neierasti maigā balsī:

-     Tevi kaut kas nomāc. Pastāsti man, kas tas ir!

Toraks gribēja to izdarīt. Taču nespēja. Beidzot viņš

nomurmināja:

-     To nazi, kuru tu man uztaisīji, es pazaudēju. Pie­dod!

Finkedīns puiša sejā izlasīja, ka tas nav tiesa, un no­pūtās.

-     Es pataisīšu tev citu, viņš apsolīja un ar nūjas pa­līdzību pieslējās kājās. Pieskati lomu! Es eju uz kalnu pārbaudīt slazdus. Un, Torak… lai kas arī tas būtu, tev labāk palikt šeit kopā ar cilvēkiem… ar saviem drau­giem.

Kad Finkedīns bija aizgājis, zēns palika pie ugunskura. Viņš juta, kā dvēseļēdāju tetovējums svilina kamzoli. "Tu nekad netiksi no manis vaļā…"

Upes seklumā Vilks bija atradis citu medījumu: sapluinītu stirnu buka liemeni, kas bija iekļuvis straumē upes augštecē un tagad lēnām peldēja lejup. Vilks lēca virsū guvumam, bet tas zem viņa svara nogrima un paņēma Vilku līdzi. Viņš uzpeldēja, izrāpās krastā, nopurinājās un mēģināja vēlreiz. Buks no jauna nogrima. Pēc trešā mē­ģinājuma Vilks notupās un klusi iesmilkstējās. Uz stirnu buka līķa nolaidās krauklis un pasmējās par Vilku.

"Varbūt Odžu burvei bija taisnība," Toraks prātoja. "Varbūt es nekad netikšu no viņas vaļā."

Viņš iztaisnoja muguru. "Bet viņa nekad netiks vaļā no manis."

"Jūs zināt, kas es esmu," zēns klusi teica dvēseļēdā­jiem, "bet arī es jūs pazīstu. Es zinu, pret ko es cīnos. Un es neesmu viens. Es varu pastāstīt Kraukļiem, kas noticis. Un es pastāstīšu. Ne šodien, bet tuvākajā laikā. Es varu tiem uzticēties. Finkedīns zinās, ko darīt."

Vējš notrauca sniega riekšu no koka zariem, un tajā pašā mirklī no mākoņiem iznira saule, kura krītošās pārs­las padarīja par sīkiem varavīksnes pavedieniem.

Vilks lēkšoja gar krastu un nesa sev līdzi svaigu, vēsu upes smaržu. Abi sabāza kopā degunus. Toraks, vājuma mirkļa vadīts, pavilka zemāk kamzoļa apkaklīti un pa­rādīja Vilkam dvēseļēdāju tetovējumu. Tas paostīja zīmi un nolaizīja to, bet pēc tam devās apskatīt ap ugunskuru izmētātās zivju zvīņas.

"Viņam vienalga," puisis pārsteigts nodomāja.