Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Kraukļu vadonis pagriezās, lai vēlreiz atskatītos.

-     Tas nebeigsies nekad, viņš atbildēja.

Vilks kļuva nemierīgs, jo par kaut ko bija norūpējies Slaikais Bezastainis. Tāpēc tagad, pašā nakts melnumā, viņš nolēma ielavīties lielajā, baltajā midzenī, kuru bija uzcēluši bezastaini, kas smaržoja pēc lapsām, un pārlie­cināties, vai barabrālis ir drošībā.

Par laimi, visi suņi bija aizvesti medībās un Vilkam izdevās ieslapstīties midzenī nemanītam. Degunā iesitās vesela smaržu buķete: ziemeļbrieži, zivju suņi, bezastaini, lapsas, brūklenes, taču barabrāli visā šajā jūklī atrast ne­bija grūti.

Slaikais Bezastainis gulēja, saritinājies savā ziemeļ­brieža ādā, cieši blakus baramāsai. Viņš miegā rauca pieri un spārdījās; Vilks juta, ka draugam ir pamatīgas nepa­tikšanas. Slaikais Bezastainis kaut ko centās izlemt. Viņš bija izbijies. Un nezināja, ko iesākt. Neko vairāk Vilks nesaprata.

Taču šimbrīžam izskatījās, ka barabrālis, tāpat kā pā­rējie bezastaini, ir drošībā, tāpēc Vilks pievērsās inte­resantajām smaržām, kuras valdīja midzenī. Zivju suņu taukuma smarža bija ļoti pievilcīga: Vilks gabalu nokoda, un tas apšļakstīja viņu ar slapjumu. Pēc tam viņš uzgāja ādas bumbu, kas karājās pie griestiem, un pabikstīja to ar ķepu. Lodē kaut kas burzguļoja. Paskatījies iekšā, Vilks pārsteigts ieraudzīja, ka viņam pretim veras ma­ziņš bezastainu kucēns. Vilks nolaizīja tam degunu, un mazulis priecīgs iespiedzās.

Pēc tam Vilks devās apostīt zivju suņu gaļu, kas migas vidū karājās pie zara. Apkārt miegā šņākuļoja bezastaini. Izstiepis kaklu, Vilks maigi saņēma gaļu zobos un nocēla to no vadža. Viņš jau grasījās pazust, kad pamanīja, ka viņu vēro spožu acu pāris.

No visiem bezastainiem Kraukļu bara vadoni Vilks cie­nīja visvairāk. Tikai šis bezastainis modās augšā tik bieži un tam bija tik caurs miegs kā īstam vilkam. Arī tagad tas bija pamodies.

Vilks nokāra ausis un paluncināja asti, cerēdams, ka bara vadonis nav pamanījis gaļu viņa zobos.

Taču tas to bija pamanījis. Viņš nerūca. Tas nebija va­jadzīgs. Viņš vienkārši sakrustoja priekšķepas uz krūtīm un uzlūkoja Vilku. Vilks visu saprata, nolika gaļu zemē un izlavījās no migas.

Ticis atkal ārā tumsā, viņš sameklēja sev vietu Spožajāmīkstajā-aukstumā un saritinājās. Tagad Vilks bija pārlie­cināts, ka Slaikais Bezastainis vismaz uz kādu brīdi būs drošībā, jo viņu apsargāja Kraukļu bara vadonis.

Meža klajumu apspīdēja ugunskura gaisma, un gaiss bija reibinoši stiprs no malkas dūmiem un ceptas gaļas smaržas. Tauki čurkstēja uz oglēm.

Pirmais krietnais ugunskurs pa ilgiem laikiem, Rena ieminējās.

Pēc Balto Lapsu trāna lampu blāvās gaismas bija lie­liski apsildīties pie īsta Kraukļu ugunskura.

Lauces vidū liesmoja vesela priede, un uguns cēlās augstāk, nekā spētu uzlēkt pieaudzis vīrs, bet ogles bija pietiekami karstas, lai apsvilinātu uzacis, ja kāds iedroši­nātos pielīst ugunskuram pārāk tuvu.

Daudz ļaužu no dažādām ģintīm bija ieradušies ciemos pie Kraukļiem Cirvjupes krastos, lai nosvinētu svētkus par godu Tālo Ziemeļu apceļotājiem, kuri bija pieveikuši ļau­nos garus. Visi bija atnesuši līdzi ēdamo. Mežakuiļiem bija puse no meža zirga, kuru tie cepināja bedrē, miermīlīgi strīdēdamies, kas tam piemērotāks egļu vai priežu zari. Ūdri paņēmuši līdzi garšīgus, stīgrus plāceņus, kas bija cepti no dzērvenēm un niedru miltiem, tāpat sautējumu no kaltētām purva sēnēm un varžu kājiņām, kas garšoja dīvaini un par kuru, izņemot viņus pašus, neviens nebija sajūsmā. Vītoliem līdzi bija sālītu siļķu kaudzes un vairāki ādas maisi ar viņu slaveno, stipro pīlādžogu brūvējumu; un Kraukļi piedāvāja lielus sumbra zarnu desas luņķus, kas saturēja gardu asins, kaulu smadzeņu un saberztu riekstu pildījumu.

Kad pienāca nakts, ikviens bija kļuvis sārts un runīgs. Suņi sajūsmināti skraidīja apkārt, un koki, kuri bija pa­likuši nomodā, noliecās zemāk, sildīja zarus liesmās un ieklausījās sarunās. Toraks nebija izdzēris tik daudz kā pārējie, jo negribēja, ka dvēseles noklīst neceļos. Viņš bija jokojis, cik spējis, un stāstījis mednieku stāstus, taču pui­sis zināja, ka īpaši labi tas viņam nepadodas. Jau pirms došanās uz Tālajiem Ziemeļiem viņš šeit īsti neiederējās, un tagad bija vēl sliktāk. Cilvēki zēnu slepšus vēroja un sačukstējās.

-     Runā, ka viņš vairākas dienas esot pavadījis kopā ar dvēseļēdājiem, mātei ausī klusināti čaloja kāda meitene no Mežakuiļu ģints.

-     Kuš! sieviete nošņāca. Viņš izdzirdēs.

Toraks izlikās, ka neko nav manījis. Viņš sēdēja uz bluķa pie uguns un skatījās, kā Finkedīns šņāpj šķēles no zirga cepeša un liek tās bļodās; Rena, izķeksējusi no cibas vardes kāju, saviebās un slepšus izbaroja kārumu sunim, kas to vien gaidīja. Toraks jutās atstumts. Tie nezināja, ko viņš sevī slēpj, un viņam nebija jausmas, kā to pastāstīt.

Šķita, ka vienīgi Inuktiluks saprot, kas Toraku no­moka. Kad abi pēdējo reizi kopā stāvēja uz ledus Tālajos Ziemeļos, Balto Lapsu mednieks bija pagriezies pret viņu un sacījis:

-     Tev starp Kraukļiem ir labi draugi. Nesteidzies tos pamest, kad būsi atgriezies Mežā.