Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

-     Es būtu iemiesojies Tiazi, Toraks bez vilcināša­nās atbildēja, vai arī Sešru. Es nebūtu ļāvis tev aiziet bojā.

Rena pamirkšķināja acis.

-     Tu izglābi man dzīvību. Ja tu nebūtu…

-     Mūs izglāba Vilks, Toraks sacīja. Viņš padzina dēmonus. Viņš neļāva Tiazi mani nogalēt. Viņš izglāba mūs visus.

Vilks drāzās pa ledu, it kā būtu saukts, paslīdēja, ar saīsinātās astes palīdzību veikli izlīdzināja gaitu un at­spērās sniegā tā, ka vižņi aizlidoja pa gaisu. Viņš uzlēca virsū Torakam un viscaur nolaizīja tā vaigus.

Puisim pēkšņi sagribējās paslēpt seju Vilka skaustā un raudāt, līdz pamirst sirds: par Sikspārņu burvi, par sevi un nezin kāpēc vēl arī par tēti.

-     Ņem, Rena sacīja un pasniedza viņam roņa gaļas kumosu.

Toraks to paostīja, paņēma gaļu un centās pieslieties sēdus, taču sāpes krūtīs lika sarauties čokurā.

-     Tev sāp? Rena jautāja.

-     Nu, es drusku pakritu. Apdauzīju krūtis.

-     Gribi, lai es tās apskatos?

-    Nē, viņš steigšus atbildēja. Ar mani viss būs kār­tībā.

Rena izskatījās samulsusi. Viņa vēlreiz nodrebēja un aizgāja gabaliņu tālāk nolikt gaļas kumosu ģints aizbild­nim. Atgriezusies Rena vēl vienu gabalu gaļas izsniedza Vilkam, bet pēdējo paturēja sev.

Viņi ieturējās klusēdami un vēroja, kā saule grimst Jūrā. Vējš bija mitējies, un Ledus upe dusēja rāma. Šī pēcpusdiena bija padevusies mierīga. Toraks skatījās, kā vientuļš krauklis riņķo plašajās, baltajās debesīs… un pēk­šņi izbijās no tā, cik tālu no Meža viņi bija aizklīduši.

Zēns uzmeta skatienu Rēnai un redzēja, ka draudzeni nomoka līdzīgas domas.

-    Mums nav ne pārtikas, ne taukuma, ne laivas, viņa teica. Kā gan, Gara vārdā, mēs tiksim mājās?

Tādus viņus sastapa Finkedīns un Inuktiluks, kuri no dienvidu puses smailītēs bija devušies tos meklēt: Toraks un Rena apķērušies klumburēja pa ledu, un Vilks tecēja abiem blakus, tos sargādams.

Četrdesmitā nodala

Pēc pirmā pārsteiguma mirkļa Rēnai aizžņaudzās kakls, un viņa metās tēvocim pie krūtīm. Vīrs stāvēja uz ledus, apskāvis meiteni, un viņa ieelpoja tā ziemeļbriežu ādas apģērba un Meža smaržu. Viņš esot aizņēmies smailīti no Jūras Ērgļiem un turējies aizvējā starp šērām un krast­malu, Finkedīns stāstīja, līdz sasniedzis savu veco draugu, Balto Lapsu, nometni.

-    Kur pārējie? Rena jautāja, slaucīdama degunu pie­durknē.

-     Turpat, kur vienmēr, Mežā.

-     Mežā? Tātad tu…

-     …atbraucu viens. Zināju, ka esmu tev vajadzīgs. Rena saritinājās tēvoča smailītē, kur zem ziemeļbrieža baltā ziemas kažoka bija brīnišķīgi silti. Toraks gulēja Inuktiluka laivā, bet Vilks sekoja tiem pa krastu. Pēc brīža meitene uzrunāja Finkedīna muguru:

-    Es joprojām nevaru saprast. Dvēseļēdāji. Tie teic, ka grib apvienot ģintis. Bet mēs jau esam vienoti. Jo dzīvojam pēc vienādiem likumiem.

Finkedīns pagrieza galvu.

-     Vai tad tā ir? Nu pastāsti! No kā tu pārtiki Tālajos Ziemeļos? No roņiem?

Rena pamāja ar galvu.

-     Un ko roni ēd?

Meitene nopūtās.

-      Zivis. Tie ir mednieki! Nebiju par to nekad iedomā­jusies.

Finkedīns izvairījās no melna ledus blāķa.

-     Ziemeļu ģintis dzīvo pēc leduslāču tikumiem, viņš teica. Jo citādi viņi nemaz nespētu izdzīvot. Tāpat kā dažas citas Jūras ģintis. Mežā tas ir citādi. Tāpēc dvēseļ­ēdāji grib visu izmainīt.

Rena kļuva domīga.

-     Torakam tie teica, ka ir runājuši ar Pasaules Garu. Taču…

-     Neviens nav runājis ar Pasaules Garu.

Pēc tam abi atkal klusēja.

Diena bija apmākusies, un debesis smagu sniega mā­koņu pilnas. Virs galvas riņķoja kaijas. Pa ledu aiztecēja lapsa, bet, pamanījusi Vilku, aizbēga. Rena vēroja, kā Finkedīna irklis šķeļ ūdeni, un kļuva miegaina.

Sapņu bites bija atgriezušās. Meitene izstiepa roku, lai tām pieskartos, un iesmējās, kad tās pieglaudās pirkstiem. Pēc tam tās pazuda, un Rena atkal bija viena augstā kalnā, un viņai tuvojās sarkanas acis…

Vina iekliedzās.

-     Rena, maigi teica Finkedīns, mosties!

Viņa pavērsa acis pret gaismu.

-     Es redzēju sapni.

Kraukļu vadonis ar vienu aira vēzienu pagrieza laivu, nostiprināja to un pavērsās, lai atskatītos uz Renu.

-    Dvēseļēdāji, viņš klusi teica. Tu nonāci to tuvumā, vai ne?

Meitenei aizrāvās elpa.

-      Pirms kāda laika viņi man šķita kā ēnas. Bet ta­gad esmu tos redzējusi. Tiazi. Eostru. Sikspārņu burvi… Sešru.

Viņi pārmija skatienus. Finkedīns sacīja:

-     Kad sasniegsim Mežu, izstāstīsi man visu. Pagaidām vēl ne.

Rena apmierināta pamāja ar galvu. Viņa vēl nevēlējās par to runāt. Negribējās visu atsaukt atmiņā.

Finkedīns pacēla airi, un viņi turpināja ceļu.

Viņiem blakus savu laivu piestūrēja Inuktiluks. Rena centās ieskatīties acīs Torakam, kas sēdēja viņam blakus, taču tas viņu neredzēja. Ar īsajiem, uz pieres apcirpta­jiem matiem viņš izskatījās dīvaini svešāds. Kopš cīniņa uz ledus viņš bija kļuvis visai nomākts. Sākumā Rena iedomājās: tas ir tādēļ, ka Toraks noskatījies visas šaus­mas alā. Tagad viņa prātoja, vai tur neslēpjas kaut kas vairāk: kaut kas, ko viņš nebija tai pastāstījis.

Pēc brīža viņa jautāja Finkedīnam:

-     Viss vēl nav beidzies, vai ne?