Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Vilks stāvēja kā zemē iemiets un nebija iebiedējams. Tā dzintardzeltenās acis bija pievērstas lācim; tās skatījās stingri un staroja kā saule. Tās iespiedās leduslāča dvēse­lēs un atrada tur Toraku. Vilks pamanīja drauga dvēseles un sauca tās atpakaļ. Ar pēdējiem spēkiem zēns atbrīvojās no asinskāres viņš pazina Vilku un sāka atģist pats sevi. Toraks pakļāva leduslāča garu savai gribai.

Viņa priekšā joprojām locījās Tiazi: tā ieroči bija pa­zuduši un roka lauzta.

Toraks vilcinājās. Tur vārtījās dvēseļēdājs, kas bija at­karīgs no viņa žēlastības: ar vienu kustību to varētu sa­spiest milzīgajos žokļos. Taču tagad tā nebija lāča asinskāre, kas vadīja Toraku: viņš pats gribēja atriebties. Tagad viņš pavēlēs lielākajam pasaules medniekam un nogalinās. Un viņš vēlējās nogalināt. Ozolu burvis bija mocījis Vilku un centies iznīcināt Renu, un novedis līdz nāvei viņa tēvu. Ak, kā Torakam gribējās to nogalināt!

Taču viņam bija pievērstas Vilka dzintara acis; un pēk­šņi Toraks saprata: ja tagad viņš nogalinās dvēseļēdāju, tad pats kļūs līdzīgs vienam no viņiem.

Ar apdullinošu rēcienu lācis vēlreiz pieslējās pakaļkājās un draudīgi izslējās virs Ozolu burvja. Vēlreiz ierēcies, viņš ar priekšķepām nometās uz ledus tā, ka melnas šķē­peles aizlidoja uz visām pusēm. Viņš… to… neaiztiks!

To izlēmis, viņš pamanīja, ka Rena grīļīgā gaitā do­das uz bezdibeņa pusi un gatavojas lēkt. Meitenei nopa­kaļ aizkliboja Sikspārņu burve, izrāva viņai no plaukstas uguns opālu un aizgrūda Renu tālāk no aizas malas ar tādu spēku, ka viņa nokrita.

Nefa ar rūgtu uzvaras prieku acīs pagriezās un uzsauca Torakam, kas gulēja izstiepies uz ledus:

Parāds ir atmaksāts! Pasaki to savam tēvam, kad viņu sastapsi! Parāds ir atmaksāts!

Nefa ielēca aizā, un ar sirdi plosošu kaucienu viņai sekoja dēmoni. Ledus upe iegaudojās, un melnais ledus sakļāvās, uz mūžīgiem laikiem aizvērdams bezdibeni; uguns opāla gaisma nodzisa.

TrīSdesmit devita nodala

)

Toraks, gulēdams uz muguras, pamodās uz ledus.

Galva reiba, un viņš jutās slikti. Retas sniegpārslas maigi gūlās uz sejas, un debesis bija tik skaidras, ka viņš saprata mošķi ir pagalam.

Rena sēdēja blakus, atbalstījusi zodu pret ceļiem. Viņa trīcēja.

-     Tev nekas nekaiš? Toraks apvaicājās.

Meitene izslējās. Viņa bija ļoti bāla, un uz pieres tai vīdēja nāves zīmes, kuras Toraks iepriekš nebija pama­nījis.

-     Nē, viņa atbildēja. Un kā ar tevi?

-     Viss kārtībā, puisis sameloja.

Viņš aizvēra plakstus, un acu priekšā uzvirmoja vīzijas. Nefa aizas malā. Ozolu burvis, kas sakņupis viņa asins­kāra leduslāča priekšā.

-     Dvēseļēdāji ir aizgājuši, Rena teica. Tie paņēma laivas un aizbēga. Vismaz man tā šķiet.

Meitene izstāstīja Torakam, kā tikusi drošībā, pirms sakustējās ledus; kā aizgāja Odžu burve un Ozolu bur­vis, kad sāka izklīst mākoņi. Prom bija arī ūpis un baltie vilki.

Toraks atvēra acis.

-     Kur ir Vilks?

-     Tālu šis nevarētu būt. Viņa paplūkāja sava cimda vilnu. Viņš man palīdzēja tevi atrast. Es sniegputenī neko nevarēju redzēt, tad izdzirdēju, kā viņš gaudo. Tas bija briesmīgi. Man likās, ka viņš tevi apraud.

-     Piedod! Toraks noburkšķēja.

-    Odžu burve, Rena sacīja aizlūzušā balsī, zina, ka tu esi garagājējs.

-Jā.

-     Tad jau tagad to zina viņi visi. -Jā.

Rena skatījās pāri tukšumam un trīsēja.

-     Ko Sikspārņu burve ar to gribēja teikt? "Parāds ir atdots…"

Toraks izstāstīja, ka reiz viņa tēvs bija atturējis Nefu no pašnāvības.

-     Ak, Rena noteica.

Pēc tam viņa ielika Torakam plaukstā kaut ko smagu.

-     Skaties! Tas ir tavs.

Tas bija tēta zilais slānekļa nazis.

-    Laikam jau tad, kad viņa grūda mani nost, meitene stāstīja, būs paspējusi aizbāzt man aiz siksnas. Nupat atradu.

Toraks satvēra naža spalu.

-    Viņa nebija ļoti ļauna, puisis nomurmināja. Ne­pavisam ne.

Rena lūkojās viņam sejā.

-     Tā bija dvēseļēdāja.

-     Taču viņa izdarīja visu, lai izpirktu savus grēkus.

Toraks prātoja par Sikspārņu burves dvēselēm, kas

nu bija ieslodzītas melnajā ledū kopā ar dēmoniem. Un viņš atcerējās mazo, tumšo ēnu, kas bija pacēlusies no tās pleca, pirms viņa metās bezdibenī. Nefa bija padzinuši savu mīļoto sikspārni, lai tas nenomirtu kopā ar viņu.

-    Tas biji tu, Rena sacīja klusā balsī. Tas leduslācis. Tu iemiesojies leduslācī.

Toraks skatījās viņai acīs un klusēja.

-     Torak, tu varēji no tā zvēra netikt laukā! Tu varēji tur palikt uz mūžīgiem laikiem!

Puisis, pārvarēdams sāpes, pieslējās uz elkoņa.

-     Citas iespējas nebija.

-     Bet…

-     Tu biji tā, kas upurēja visu, kas bija ar mieru šķir­ties no dzīvības, lai uguns opāls tiktu aprakts. Tas bija tik drosmīgi… Nespēju iedomāties, ka es spētu rīkoties tamlīdzīgi.

Rena raudzījās ar drūmu skatienu un turpināja plūkāt cimdu.

-     Citas iespējas nebija, viņa teica.

Iestājās klusums. Meitene pagrāba saujā sniegu un no­berza no pieres nāves zīmes. Pēc tam viņa ķērās pie Toraka savainotajām plaukstu locītavām.

-     Ko tad, ja leduslācis nebūtu atnācis? viņa jautāja. Ko tad tu darītu?