Dzīvoklis bez numura

«Mana labā, mīļā meitene, ko tu domāsi, kad rīt ne- atnākšu uz satikšanos? Tu nāksi uz viesnīcu, bet arī tur mani neatradīsi ne rīt, ne parīt, ne pēc nedēļas … Es būšu pazudis bez vēsts un bez ziņas . . . Tev taču jāsa­prot, kādās briesmās ir Dzimtene, jāsaprot, ka mēs dzī­vojam tādā laikā, kad diviem cilvēkiem bieži vien jāšķi­ras bez atvadu vārdiem. Tu to sapratīsi, Skaidrīt, tu sapratīsi, ka mēs katrs ejam savu taku, bet abi uz ko­pēju mērķi. Es esmu drošs, ka tu nenovirzīsies sānis. Agrāk vai vēlāk tu atradīsi savu vietu mūsu ierindā. Es ticu, ka mūsu ceļi vēl krustosies, un tad mēs satik­simies, lai nekad vairs nešķirtos . . .

Jā, vēstules tu no manis nesaņemsi… Es pat nezinu tavu adresi un, ja arī zinātu, tomēr nerakstītu … Tā ir labāk … Es nepiederu sev, es piederu tautai. Bet, ja es drīkstētu, ko gan tev īsti rakstītu? Varbūt tā:

«Šodien, kad zinu, ka ilgu laiku neredzēsim viens otru, man kļuva skaidrs, cik stipri tevi mīlu. Bija tik neizsakāmi grūti slēpt no tevis savas īstās jūtas, savas īstās domas. Atvadoties teikšu tev patiesību. Es esmu komunists, pagrīdnieks. Tas nozīmē, ka man uz laiku jāatsakās no tevis. Gaidi mani, es ticu tavai mīlai. Visu to daiļāko, kā tu mēdzi teikt. Tavs Ēriks.»

Apmēram tā viņš būtu rakstījis. Bet tai vietā Ēriks salika cerību iedvesmojošus vārdus, kas pirms divi die­nām Maskavā bija teikti Oktobra revolūcijas 25. gada­dienai veltītajā sēdē.

15

Burtnieka aģentūrā cits pēc cita iegriezās apmeklē­tāji, kas pasūtīja gan mācību grāmatas, gan retus pirm- izdevumus. Tad atnāca cilvēks spurainām ūsām, kuru Burtnieks redzēja pirmo reizi mūžā. Viņa rokas bija tulznainas kā melnstrādniekam, un vācu laikraksta no­saukumu tas izrunāja ar drausmīgu akcentu, kas lika šaubīties par viņa valodas zināšanām.

—    Vai jums ir «Volkischer Beobacbter»? — jautāja svešais.

—     Nē, bet varu piedāvāt algebru piektajai klasei.

—    Neder. Man jāietin siļķes.

—    Ak tā. Un es domāju, ka jūs gribat izlasīt fīrera runu . . .

Parole saskanēja, un svešinieks izvilka no svārku oderes salocītu zīdpapīra vīstoklīti:

—    Nodosiet Žanim.

Viņš jau grasījās aiziet, bet Burtnieks to pusceļā ap­sauca:

—    Vienu mirkli! Katram gadījumam iedošu jums līdzi pāris «Signālu».

Svešinieks kaut ko norūca, viebdamies iebāza raibos žurnālus mēteļa kabatā un neatsveicinājies izgāja.

Pašā pievakarē ieradās Makuļevičs. Viņš nekad ne­mēdza nākt agrāk, jo negribēja dienas gaismā rādīties uz ielas savā novalkātajā apģērbā. Pēc parastajām ievada frāzēm, kas aizņēma turpat desmit minūtes, so­netu vainagu autors teica:

—    Dārgais kungs Burtniek, šodien manā dzīvē ir liela diena. Esmu atrisinājis vienu no problēmām, kas mani moka visu mūžu.

—     Un proti?

—    Nekādi nevarēju tikt skaidrībā jautājumā par dievu.

—    Pie kādas atziņas jūs tagad esat nākuši?

—    Dievs ir, bet viņš ir nelietis, — svinīgi deklarēja Makuļevičs. — Vai citādi viņš pieļautu tādas mocības? Vakar man nācās redzēt, kā sita krievu kara gūstekņus. Dzīvu cilvēku durstīja ar durkļiem, kamēr tas vairs ne­varēja piecelties. Dievs ir nelietis, ticiet man!

—    Jūs neesat konsekvents, Makuļeviča kungs, — Visvaldis piezīmēja ar rūgtu ironiju. — Šo kara gūstekni droši vien nonāvēja, un jūs taču vēl pirms nedēļas ap­galvojāt, ka iznīcība ir visaugstākais piepildījums …

—   Jā, es joprojām domāju, ka nāve ir vienīgā patiesā laime… — apmulsis atbildēja apmeklētājs. — Bet, ja šī laime jāiegūst tādu mocību ceļā, tad pat mirt neat­maksājas … Kad es izeju uz ielas un redzu šos barbaris­kos formas tērpus ar miroņgalvu, man gribas paslēpties kaut kur, aizvērt acis. Vienīgā vieta, kur vēl varu dzejot, ir manas ģimenes īpašums — mātes mantojums no tē­voča, — viņš paskaidroja.

—    Kā, jums pieder nekustams īpašums? — neticīgi vaicāja Visvaldis, aplūkodams apmeklētāja daudzkārt salāpītās bikses.

—     Jā! — tas ar lepnumu atbildēja. — Ļoti skaista celtne vēlās renesanses stilā. Ļoti skaistā un mierīgā apkārtnē. Jau sen gribēju jums to parādīt.

—    Kur tad atrodas jūsu nams?

—    Nams? — brīnījās Makuļevičs. — Tā taču mana ģimenes kapliča. Godātais kungs Burtniek… cienītais draugs… — no uztraukuma viņš sāka stostīties, — pa­rādiet man to godu… aizbrauciet tagad ar mani uz turieni… es būšu ļoti laimīgs pieņemt tādu izcilu viesi savu senču atdusas vietā …

Burtnieks ar grūtībām norija smieklus: vecajai Svem- pai vērīga acs. Šim iznīcības filozofam, kas šai pasaulē pliks kā baznīcas žurka, bet mirušo valstībā jūtas bagāts namsaimnieks, tiešām trūkst kādas skrūvītes. Visvaldis gribēja aizbildināties ar nevaļu, bet pēkšņi prātā iešāvās doma, ka šo kapliču varētu kādreiz izmantot. Tāpēc viņš laipni atbildēja:

—    Šodien gan vairs nevarēšu, Makuļeviča kungs. Bet rīt labprāt aizbraukšu jums līdzi.

Šis solījums tā iepriecināja Makuļeviču, ka tas pat piemirsa apjautāties par kādreiz pasūtīto dzeju krājumu.