Dzīvoklis bez numura

—     Jūs esat vienīgais cilvēks, kam varu uzticēties . . . Toreiz, kad slimojāt, jūs man stāstījāt tik daudz skaista par Ļeņingradu, par visu mūsu lielo Dzimteni, par pa­domju cilvēkiem. Es jutu, ka ar katru jūsu stāstu aug manas saites ar tiem miljoniem, kas gatavi atdot pēdējo asins lāsi par padomju dzīvi. Tagad esmu izaugusi.

—    Tam es ticu, Skaidrīt. Bet vai tik tu nepārsteidzies?

—     Nē, es jau sen par to esmu domājusi. Tagad pēc drauga pazušanas esmu cieši nolēmusi nevienu lieku dienu nepalikt Rīgā …

—     Kā, vai tad viņš nav atrakstījis?

—     Viņš nemaz nevar atrakstīt. Esmu gandrīz pārlie­cināta, ka viņš apcietināts. — Un Skaidrīte pastāstīja par visu, kas viņu pamudinājis uz šīm domām.

Cvetkova sāka ausīties:

—     Saki, Skaidrīt, — kā sauc tavu draugu!

—    Ēriks Krapovskis.

Cvetkova satrūkās un instinktīvi atskatījās uz durvīm, aiz kurām vēl pirms stundas bija sēdējis Ēriks. No tūk­stošiem jauniešu tieši Ērikam bija jāsastop Skaidrīte. «Nabaga meitene! Vēl ilgi tev būs jāmokās neziņā par sava drauga likteni.» Šis atklājums satricināja Nadeždu. Bi ja kaut kas jāsaka …

—    Ēriks … Jauks vārds … Es to pirmo reizi dzirdu …

Nadežda meklēja vārdus, nespēdama apspiest saviļ­ņojumu. Viņa neizturēja, pievilka Skaidrīti cieši klāt un noskūpstīja uz abiem vaigiem, kā to dara krievu sievie­tes, izvadot tālā un bīstamā ceļā sirdij tuvu cilvēku.

—    Labi, Skaidrīt, atnāc rīt. Gan mēs kādu izeju atradīsim.

. .. Šī diena prasīja no Cvetkovas lielu pacietību un

savaldīšanos.

Bija tik grūti klusēt, bet Ērika klātbūtnē vajadzēja klusēt. Tad atkal aizgāja Jānis. Un tikai vēlu vakarā viņi palika divatā. Nadežda, parasti tik droša un mērķ­tiecīga, šoreiz vilcinājās. Sievišķīgā smalkjūtībā viņa bai­dījās, ka uzplēsīs rētu Daugavieša dvēselē. Un, galvenais, viņa pali nezināja, kas īsti jādara.

—     Jāni, man tev kaut kas jāpastāsta… Savāds ga­dījums . . .

—     Kas tad? Vai mūsu māju novēro?

—    Nē … ne tas … gluži cits. Tas attiecas uz Ēriku … un uz Skaidrīti.

—     Ēriku un Skaidrīti? … Kāda tur sakarība?

—   Atceries, Ēriks teica, ka viņam esot mīļota meitene.

—    Nu, un?

—    Šī meitene ir Skaidrīte!

Daugavietis pielēca kājās.

—     Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.

—     Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?

—    Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?

—     Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkst­čaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …

Cvetkova satvēra viņa roku:

—   Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.

—    Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!

20

Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā no­vietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.

Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta čet­ras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmē­jās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasa­žieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.

Kurenbergs vēlreiz ieklausījās troksnī, kas atplūda pāri tumšajiem ūdeņiem. Nē, tie nebija ievainoto vaidi. Kliedzieni, kuriem atbildēja lamas, kritiena blīkšķis un atkal lamas, sieviešu sāpju saucieni, kas izraisīja vēl niknākas lamas, neskaitāmu kāju dipoņa uz «Fredericus Rex» ietnes un kuģa virsnieka lietišķā balss:

— Simt četrdesmit seši, simt četrdesmit septiņi . . .

simt piecdesmit, stop! Pietiek, leitnant, pagaidiet, kamēr pirmo partiju sadzenam telpās.

Kurenbergs saprata visu — tur civiliedzīvotājus aiz­veda uz verdzību Vācijā … Fašisti to mēdza apzīmēt ar skanīgo vārdu «Arbeitsdienst», bet no tā nevienam vieg­lāk nekļuva. Pakratījis dūri, viņš grasījās atgriezties mašīntelpā, kad skaļo trokšņu jūklī saklausīja šļakstienu. Nevarēja būt šaubu — kāds iekritis vai ielēcis ūdenī. Baidīdamies nokavēt, Kurenbergs norāva tuvāko glābša­nas apli un drudžainā steigā iesēja tauvas galā. Pārliecās pār bortu, atvēzējās un uz labu laimi aizmeta tai virzienā, kur uz ūdens virsmas parādījās kāds tumšs plankums …