Es Robots

—        Klausieties, Pauel, vai jūs tiešām domā­jat, ka es tērēšu laiku, meklēdams fizikālu iz­skaidrojumu katrai optiskajai ilūzijai, ko rada mūsu aparāti? Kopš kura laika mūsu maņu orgāni spēj sacensties ar stingras lo­ģikas spožo gaismu?

—   Paklau, — Donovans piepeši ieklie­dzās, atbrīvodamies no Kjūtija draudzīgās, bet smagās rokas, — iedziļināsimies lietas bū­tībā. Kam galu galā vajadzīgi šie stari? Mūsu izskaidrojums šķiet labs un loģisks. Vai tev ir kāds labāks padomā?

—   Starus pēc saviem ieskatiem raida tas Kungs, — skanēja nelokāma atbilde. — Ir da­žas lietas, — Kjūtijs bijīgi pacēla acis aug­šup, — kas nav izdibināmas. Te es cenšos ti­kai kalpot, bet nejautāt.

Pauels lēni apsēdās un drebošam rokam aizsedza seju.

—   Ej projām, Kjūtij. Ej projām un ļauj man padomāt.

—   Es atsūtīšu jums ēdienu, — Kjūtijs laipni atteica.

Atbildes vietā atskanēja izmisīgs vaids, un robots izgāja laukā.

—   Greg, — Donovans aizsmakušā balsī čukstēja, — mums kaut kas jādara. Mums viņš jāpārsteidz un jāpanāk īssavienojums. Koncentrēta slāpekļskābe locītavā …

—   Nekļūsti aušīgs, Maik. Vai tu domā, ka Kjūtijs ļaus mums ar skābi rokā tuvoties vi­ņam? Vajag ar viņu izrunāties, es tev saku. Tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā mums viņš jāpierunā, lai ielaiž mūs vadības telpā, citādi esam dimbā.

Nevarīgās dusmās viņš šūpojās krēslā uz priekšu un atpakaļ.

_— Tas ir kaut kas nedzirdēts — mēģināt pārliecināt robotu! Tas ir… tas ir…

—  Pazemojoši, — Donovans nobeidza.

—   Vēl ļaunāk.

—   Klau! — Donovans pēkšņi iesmējās. — Kāpēc mums viņš jāpārliecina? Parādīsim viņam! Samontēsim viņa acu priekšā vēl vienu robotu. Tad viņš būs spiests ņemt sa­vus vārdus atpakaļ.

Pauela seja lēni atplauka smaidā.

—   Iedomājies tikai, kādu seju rādīs šis skrūvju jūklis, redzot mūs to darām, — Do­novans piebilda.

Robotus, protams, ražo uz Zemes, bet pār­vadāt kosmosā tos ir daudz vieglāk pa da­ļām, kuras tad samontē uz vietas. Tas, starp> citu, arī nepieļauj iespēju, ka pilnīgi samon­tēts un noregulēts robots, vēl atrazdamies uz; Zemes, aizklīstu projām, tādējādi nostādī­dams firmu «U. S. Robots» aci pret aci ar stingrajiem likumiem, kas aizliedz izmantot robotus uz Zemes.

Sakarā ar to tādiem darbiniekiem kā Pauels un Donovans uzlika par pienākumu arī robotu samontēšanu, kas bija grūts un sa­režģīts darbs.

Pauels un Donovans nekad nebija izjutuši šā darba grūtumu tik skaudri kā todien, kad viņi atpūtas telpā sāka montēt robotu tā Kunga pravieša — robota KT-1 stingrā uz­raudzībā.

Montējamais robots, kāds vienkāršs MS modelis, atradās uz galda jau gandrīz pilnīgi gatavs. Pēc triju stundu darba nesamontēta bija palikusi tikai galva. Pauels uz mirkli mi­tējās strādāt, lai noraustu sviedrus no pie­res, un nedroši palūkojās uz Kjūtiju.

Tas, ko viņš ieraudzīja, nebija nekas ieprie­cinošs. Trīs stundas Kjūtijs bija nosēdējis klusi un nepakustēdamies, un viņa sejā, kas aizvien bija neizteiksmīga, tagad neatspogu­ļojās itin nekas.

— Lūkosim tagad ielikt smadzenes, Maik, — Pauels, smagi nopūties, teica.

Donovans atvēra hermētiski noslēgtu kārbu un no eļļas, ar kuru tā bija piepildīta, izcēla otru kārbu. Attaisījis to, viņš no po­rainas gumijas apvalka izņēma nelielu lodi.

Donovans rīkojās ar to ļoti piesardzīgi, jo tas bija vissarežģītākais mehānisms, ko cil­vēks jebkad radījis. Zem lodes plānā platīna apvalka atradās pozitronu smadzenes, kuru trauslajā struktūrā bija iestrādāti precīzi ap­rēķināti neitronu sakari, kas ikvienam robo­tam aizstāja iedzimto informāciju.

Smadzenes pēc formas pilnīgi atbilda uz galda gulošā robota galvaskausa dobumam. Tās nosedza zila metāla plātne, kuru ar ne­lielu atomliesmu stingri pielodēja pie galvas­kausa dobuma. Tad tika rūpīgi pieslēgtas un ligzdās cieši ieskrūvētas fotoelektriskās acis, ko pārsedza plānas, caurspīdīgas plastikāta plēvītes, izturīgas kā tērauds.

Lai robotam iedvestu dzīvību, vajadzēja vēl spēcīgu augstsprieguma strāvas lādiņu. Uz­licis roku uz svirslēdža, Pauels bridi vilci­nājās.

—  Tagad skaties, Kjūtij. Skaties uzmanīgi.

Pauels pagrieza svirslēdzi, un tūlīt atska­nēja klusa sprakšķēšana un dūkoņa. Abi Ze­mes cilvēki satraukti noliecās pār savu roku darbu.

Sākumā tikai mazliet noraustījas robota locekļi. Tad MS modelis pacēla galvu, at­balstījās uz elkoņiem un neveikli norausās no galda. Robots kustējās visai nedroši un, gribēdams kaut ko sacīt, divas reizes izgrūda vienīgi nesakarīgas, čērkstošas skaņas.

Beidzot viņš sāka runāt, bikli un vilcinā­damies:

—  Es gribētu sākt strādāt. Kur man jāiet?

Donovans piesteidzās pie durvīm.

—       Lejup pa kāpnēm, — viņš sacīja. — Tur tev pateiks, kas darāms.

MS modelis aizgāja, un abi Zemes cilvēki palika vienatnē ar joprojām nekustīgo Kjū- tiju.

—       Nu, — Pauels sacīja vīpsnadams, — vai tagad tu tici, ka mēs tevi radījām?

Kjūtija atbilde bija īsa un kategoriska:

—  Nē!

Smaids Pauela sejā sastinga un lēnām no­zuda. Donovans palika stāvam ar atvērtu muti.

—   Redziet, — Kjūtijs mierīgi turpināja,