Es Robots

—       To, ko jūs dzirdējāt. Firma saņēmusi lielu pasūtījumu. Šķiet, ka šis modelis ir kā radīts asteroīdu raktuvēm. Viens robots ir komandieris, kuram ir padoti seši subroboti kā rokai pirksti.

—        Vai izmēģinājumi uz vietas jau veikti? — Pauels bažīgi vaicāja.

Millers pasmīnēja:

—   Es dzirdēju, ka viņi gaidot jūs.

Pauela roka savilkās dūrē.

—  Velns parāvis, mums taču jāatpūšas!

—       Gan jau atpūtīsities. Nedēļas divas, ma­nuprāt.

Gatavodamies dežūrai stacijā, viņš uz­mauca smagos skafandra cimdus. Viņa uz­acis saraucās.

—       Kā darbojas jaunais robots? Lai strādā. kā nākas, citādi es viņu nelaidīšu ne tuvu pie vadības pults.

Pauels vilcinājās ar atbildi. Viņa skatiens pārslīdēja uzpūtīgajam prūsim, kas stāvēja viņa priekšā, — no iecirtīgi atmestās galvas ar īsi apcirptajiem matiem līdz pat kāju pē­dām karavīra miera stājā — un piepeši viņā uzbangoja nevaldāma prieka vilnis.

—       Ar robotu viss ir kārtībā, — viņš lēni sacīja. — Šaubos, vai tev iznāks daudz no­ņemties ar vadības pulti.

Viņš nosmīnēja un iekāpa kuģī. Milleram te bija jāpavada vairākas nedēļas.

NOĶERT TRUSI

Atvaļinājums ilga vairāk nekā divas nedē­ļas. Tas Maikam Donovanam bija jāatzīst. Viņi atpūtās sešus mēnešus un saņēma par tiem apmaksu. Arī to viņš nenoliedza. Taču, kā Donovans pikti paskaidroja, tā bija tīrā nejaušība. «U. S. Robots» vīriem vajadzēja novērst kļūmes kombinētā robota konstruk­cijā, un kļūmju tajā bija daudz, turklāt vis­maz kāds pusducis no tām parasti paliek vēl līdz izmēģinājumiem uz vietas. Tā nu Pauels un Donovans pūtās un gaidīja, kamēr vīri pie rasējamiem dēļiem un puiši ar logarit­miskajiem lineāliem pateica: «Viss kārtībā!» Un nu viņi abi bija uz asteroīda, bet nekas nebija kārtībā. Donovans to atkārtoja jau reizes desmit, un viņa seja kļuva sarkana kā biete.

—   Apžēlojies, Greg, sāc taču skatīties uz lietām reāli. Kāda gan nozīme turēties bur­tiski pie instrukcijas un ļaut izmēģinājumiem saiet dēlī? Ir jau pēdējais laiks likt papīrus pie malas un ķerties pie darba.

—       Es tev saku, — Gregorijs Pauels runāja

tik pacietīgi, it kā skaidrotu elektronikas pamatus muļķa bērnam, — ka saskaņā ar instrukciju šie roboti ir domāti darbam aste­roīdu raktuvēs bez cilvēku uzraudzības. Mums viņi nav jānovēro.

—   Labi. Tagad paklausies — runās lo­ģika! — Donovans izstiepa savus spalvainos pirkstus un sāka uz tiem skaitīt. — Pirmkārt: šis jaunais robotu tips ir izturējis visas pār­baudes laboratorijās. Otrkārt: «United States Robots» garantēja, ka viņi izturēs arī pār­baudi uz vietas — uz asteroīda. Treškārt: šo pārbaudi tie līdz šim nav izturējuši. Ceturt­kārt: ja roboti neizturēs pārbaudi uz vietas. «United States Robots» zaudēs desmit miljo­nus skaidrā naudā un par kādiem simts mil­joniem savu labo slavu. Piektkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi un mēs nepratīsim pa­skaidrot, kādēļ tas noticis, tad ir iespējams, ka mums abiem būs jāatvadās no labā darba.

Māksloti smaidīdams, Pauels centās no­slēpt smagu nopūtu. Firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» nerakstītais likums bija labi zināms: «Neviens darbinieks neizdara divreiz vienu un to pašu kļūdu. Viņu atlaiž pēc pirmās reizes.»

Skaļi Pauels teica:

—   Tev viss ir tik saprotams kā Eiklidam — viss, atskaitot faktus. Tu, sarkanmati, novē­roji šo robotu grupu trīs maiņas pēc kārtas, un viņi veica savu darbu lieliski. Tu pats tā sacīji. Ko mēs citu varam darīt?

—       Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.

—   Vai kaut kas bija noticis?

—   It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pil­nīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca — nebija rūdas.

Pauels drūmi skatījās griestos un paraus­tīja brūnās ūsas.

—   Es tev kaut ko pateikšu, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet šeit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sarežģījies līdz neiespē­jamībai. Skaties, šim robotam — DV-5 — ir pakļauti seši roboti. Ne vien pakļauti — tie ir daļa no viņa.

—   Es to zinu …

—   Aizveries! — Pauels nikni uzbrēca. — Es nešaubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam no­kļuvuši. Šie seši palīgroboti ir DV-5 sastāv­daļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņš dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tieši caur pozitronu lauku. Un redzi — starp «United States Robots» vīriem nav neviena robotehniķa, kurš zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.

—   To jau nu es tiešām nezinu, — Dono­vans dziļdomīgi piekrita.

—      Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi — lieliski! Taču, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tā­tad mums jātur acis vaļā, Maik.

Kaisdams dusmās, viņš brīdi klusēja.

—   Labi. Tu vinu atvedi?

—   Jā.