Es Robots

—   Vai viņš izturas normāli?

—       Kā lai to ņem —viņš nav reliģiskas mā­nijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skai­tīdams, tātad viss ir normāli.

Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans iz­gāja laukā.

Pauels pasniedzās pēc «Robotikas rokas­grāmatas», kas ar savu smagumu bija ielie- kusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņš bija izlēcis no degošas mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz «Ro­kasgrāmatu». Ļaunākajā gadījumā viņš būtu pametis biksītes.

«Rokasgrāmata» gulēja Pauela priekšā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.

Pauels nīgri sacīja:

—   Sveiks, Deiv! I<ā jūties?

—        Lieliski, — robots atbildēja. — Vai drīk­stu apsēsties?

Viņš pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.

Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robo- tehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt ne­likās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvošu, kombinē­tas robotu brigādes domāšanas aparātu. Viņš bija septiņas pēdas garš, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja šī pustonna satur neskai­tāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, rele­jus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kai­rinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes — desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.

Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.

—   Deiv, — viņš sacīja, — tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams rak­tuvju robots, bet tai pašā laikā tu vari tieši koordinēt sešu palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs ne­stabilus savienojumus.

Robots pamāja ar galvu.

—  Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, šef?

Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.

—  Tūlīt pateikšu. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, šo­dien B maiņā.

Deivs vilcinājās ar atbildi.

—   Cik man zināms, viss ir kārtībā.

—   Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.

—   To es zinu …

—   Nu un? …

Deivs izskatījās noraizējies.

—        Es to nekādi nevaru izskaidrot, šef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīg- roboti strādāja nevainojami. Arī es — par to esmu pārliecināts. — Robots nogrima pār­domās, viņa fotoelektriskās acis spoži mir­dzēja.

Tad viņš sacīja:

—        Neatceros. Diena gāja uz beigām, iera­dās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tukšas.

Sarunā iejaucās Donovans:

—       Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?

—       Jā. Bet kādēļ… — Viņš lēni un domīgi papurināja galvu.

Pauels pēkšņi sajuta, — ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad šobrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.

Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.

—   Varbūt amnēzija, kā tev šķiet?

—       Tiešām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites at­tiecināt uz robotiem, — tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. — yiņš pa­kasīja pakausi. — Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pašcieņu.

Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis «Rokasgrāmatā» — nodaļā «Reakciju pārbaude uz vietas».

Viņš sacīja:

—    Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.

Robots piecēlās.

—   Kā pavēlēsiet, šef.

Viņa balsī izskanēja sāpes.

Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkārši. Hronometram vienmuļi tikšķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņš nosauca pirmskaitļus no tūkstoša līdz desmit tūksto­šiem, izvilka kuba saknes un integrēja dažā­das komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva pre­cīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam — morālo pro­blēmu risināšanai.

Kad divas stundas bija pagājušas, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija ap­grauzis sev visus nagus. Robots jautāja:

—   Kā ir, šef?

Pauels atbildēja:

—    Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi sprie­dumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C

maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk ne­rūpējies par izstrādes normu … gan mēs visu nokārtosim.

Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.

—   Nu?

Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu no­lēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņš sa­cīja:

—   Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.

—   Es gan to tik noteikti neapgalvotu.

—   Žēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdrošākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spoži, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ Šī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.

—   Nu un tad?