Es Robots

—   Un ko viņi redzēs tur otrā pusē?

—       Zvaigznes un visu ko. Kā tad jūs domā­jat?

Neviļus viņai paspruka nākamais jautā­jums:

—   Tātad vini būs dzīvi?

—   Noteikti!

—       Un starpzvaigžņu lēciens nebūs viņiem kaitējis?

Smadzenes klusēja, un Sjūzenas sirds pa­mira. Tātad — te nu tas bija! Viņa bija pie­skārusies sāpīgam punktam.

—       Domātāj, — viņa lūdzošā balsī klusu sacīja, — Domātāj, vai tu mani dzirdi?

Smadzenes vārgā, trīcošā balsī jautāja:

—       Vai man noteikti jāatbild? Par starp­zvaigžņu lēcienu?

—       Nē, ja tu to nevēlies. Bet būtu ļoti intere­santi, ja tu atbildētu — tikai, ja tu to gribi… — Sjūzena Ķelvina centās runāt bez­rūpīgā tonī.

—  Ai-ai-ai! Jūs visu sabojājat.

Psiholoģe spēji pietrūkās kājās ar pēkšņas atklāsmes izteiksmi sejā.

—  Ak mans dievs! — viņa izdvesa. — Ak mans dievs!

Un viņa juta, ka stundām un dienām ilgu­šais sasprindzinājums vienā mirkli izgaist kā nebijis.

Vēlāk viņa teica Leningam:

—  Ticiet man, viss ir kārtībā. Nē, tagad at­stājiet mani vienu. Kuģis noteikti atgriezī­sies sveiks un vesels kopā ar cilvēkiem. Es gribu atpūsties. Man jāatpūšas. Bet tagad ejiet!

Kuģis atgriezās uz Zemes tikpat klusi un nemanīti, kā bija to atstājis. Tas nolaidās precīzi savā vietā, un galvenā izejas lūka plaši atvērās. Pa to iznāca divi vīri, piesar­dzīgi sperdami soļus un berzēdami savus bārdas rugājiem apaugušos zodus.

Tad viens no viņiem — tas ar rudajiem matiem — lēnām un lietišķi nometās uz ce­ļiem un uzspieda ciešu, skaļu skūpstu skrej- celiņa betonam.

Viņi pamāja apkārt sanākušajiem ļaudīm, lai tie atkāpjas, un ar žestiem noraidīja divu nadzīgu vīru palīdzību, kuri bija izlēkuši ar nestuvēm no piesteigušās sanitārās mašīnas.

Gregorijs Pauels sacīja:

— Kur te ir tuvākā duša?

Viņus aizveda.

Pēc tam visi sapulcējās ap konferenču galdu. Te pilnā sastāvā bija redzami visi fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men Cor­poration» zinātniskie darbinieki.

Lēnā garā, izraisot klausītajos arvien pie­augošu interesi, Pauels un Donovans īsi un izteiksmīgi pastāstīja, ko bija piedzīvojuši.

Kad viņi pabeidza, iestājušos klusumu pār­trauca Sjūzena Ķelvina. Nedaudzajās aizritē­jušajās dienās viņa bija atguvusi savu le­daino, mazliet dzēlīgo mieru, un tomēr brī­žiem viņas sejā pavīdēja pārdzīvotā mul­suma pēdas.

—   Precīzi izsakoties, — viņa teica, — tā bija mana vaina, vienīgi mana. Kad mēs pir­moreiz devām Smadzenēm šo uzdevumu, es, kā daži no jums droši vien atceras, visvisādi centos tām iestāstīt, lai atraida informācijas vienību, kas var radīt dilemmu. To darīdama, es teicu apmēram tā: «Neuztraucies par cil­vēku bojā eju. Tas šoreiz nepavisam nav tik svarīgi. Tikai dod kartīti atpakaļ un aiz­mirsti to.»

—  Hmm … — Lenings norūca. — Un kas notika tālāk?

—   Skaidrs, kas. Kad šī informācijas vie­nība nonāca Smadzenēs un tika izmantota, sastādot vienādojumu, kas nosaka starp­zvaigžņu lēciena minimālo intervālu, izrādī­jās, ka cilvēkiem tas nozīmē nāvi. Tieši šajā momentā «Consolidated Robots» mašīna pilnīgi sabraka. Bet es biju Smadzenes iepriekš ietekmējusi, mazinādama to uztvere nāves svarīgumu — gan tikai daļēji, jo Pirmo likumu nekad nevar pārkāpt, taču pietiekami, lai Smadzenes varētu vēlreiz parbaudīt vie­nādojumu. Pietiekami, lai pagūtu konstatēt, ka pēc šā intervāla cilvēki atgriezīsies dzīve, tāpat kā atjaunosies paša kuģa matērijas un enerģijas eksistence. Citiem vārdiem runājot, šī tā saucamā «nāve» būs pārejoša parādība. Vai saprotams?

Viņa paskatījās apkārt. Visi uzmanīgi klausījās.

Viņa turpināja:

—   Tādēļ Smadzenes pieņēma šo informā­cijas vienību, taču zināmu satricinājumu tā radīja. Kaut arī nāve bija īslaicīga un tās nozīmīgums mazināts, Smadzenes tomēr tika mazliet izsistas no līdzsvara. — Sjūzena Ķelvina mierīgi pateica secinājumu: — Un tad tās attīstīja sevī humora izjūtu — redziet, arī tāda var būt izeja no sarežģītā stā­vokļa, metode, kā daļēji izbēgt no īstenības. Smadzenes sāka dzīt ar mums jokus.

Pauels un Donovans pietrūkās kājās.

—  Ko? — Pauels iekliedzās.

Donovana pārsteigums izpaudās krietni iz- teiksmīgāk.

—  Jā gan, — Ķelvina sacīja. — Smadzenes rūpējās par jums un jūsu drošību, bet jūs paši nevarējāt vadīt kuģi, un tā tas arī bija paredzēts — visu vadību jokdares Smadze­nes paturēja sev. Jūs dzirdējāt mūsu izsaukumu pa radio, bet nevarējāt atbildēt. Jums bija lieli pārtikas krājumi, bet tie sastā­vēja vienīgi no pupām un piena. Tad jūs, tā sakot, nomirāt un atkal atdzīvojāties, bet šo jūsu nāves periodu Smadzenes padarīja… nu… savā veidā interesantu. Man gribētos zināt, kā viņas to panāca. Tas bija Smadzeņu vistrakākais joks, taču tās nedomāja neko ļaunu.

—   Neko ļaunu! — Donovans noelsās.

—   Nu, ja šim mazajam bezkauņam būtu kakls …

Lenings nomierinoši pacēla roku.

— Labi jau, labi, nepatikšanas bija lielas, bet tagad viss ir beidzies. Ko darīsim tālāk?