— Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- āršāko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?
— Varu. — Jans apstājās. — Taču, pag…
— Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim šķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka šis plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties trešajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju puiši, nokļūdami uz plato, sam nonākuši viņu pasaulē. Vai saproti?
— Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, kaš tieši saskaras ar plato … Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?
— Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi taču ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priekš- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi taču viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet trešajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no šīm būtnēm saceltos virs plaknes, tad taču tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? — Viņš gandrīz vai kliedza.
— Tātad, kad mēs no plato aizvācām lietas vai pārvietojāmies pa to paši, arī mēs tām iz- zudām pavisam neaptveramā veidā?
— Protams!
— Velns parāvis! Tad ir saprotams, kāpēc aparāti izturējās tik savādi. Ja nav dziļuma, urbšana zaudē jebkādu jēgu. Izturība arī. Tie visi taču ir trīsdimensiju pasaules atribūti.
— Jā, jā, — viņu pārtrauca Mihails. — Figūras centru viņi nepavisam nespēj aptvert! Viņu pasaulē tā nemaz nav, jo arī pašu figūru tādu, kāda tā ir īstenībā, viņi nespēj ieraudzīt.
— Tas taču ir ārkārtīgi interesanti… pat ja tu maldies! Cik žēl, ka pienācis laiks lidot prom!
— Man neliek miera viena doma, — klusu teica Mihails. — Pat to iedomāties ir nepatīkami … Ko tad, ja kaut kur ir kādas citas būtnes, kas mums ar tevi ir tikpat neaptveramas kā mēs šīm … divdimensiju?
М. Емцев, Е. Парнов ПОСЛЕДНЕЕ ПУТЕШЕСТВИЕ ПОЛКОВНИКА ФОСЕТТA
Издательство «Зинатне»