HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Visu laiku viņš turēja mani pie sevis, un man neradās izdevība aizbēgt. Mēs dzīvojām šajā vecajā būdā, un viņš vienmēr aizslēdza durvis, bet atslēgu naktīs nolika sev pagalvī. Viņam bija bise, ko viņš laikam bija nozadzis; mēs zvejojām un medījām, un tā pārtikām. Sad un tad viņš mani ieslēdza un devās uz trīs jūdzes attālo bodīti pie kuģa piestātnes, iemainīja tur zivis un medījumus pret viskiju, atnesa to mājās, piedzērās, jutās lieliski un pēra mani. Beidzot atraitne uzzināja, kur es atrodos, un atsūtīja kādu cilvēku, lai tas pamēģinātu mani aizvest, bet vecais viņu aizbiedēja ar savu bisi. Es jau biju pie šīs dzīves pieradis, un man tā pat iepatikās, atskaitot pērienu.

Es biju laisks un jautrs, omulīgi slaistījos, visu dienu smēķēdams < vējo ns, man nebija grāmatu, nevajadzēja mācīties. Pagāja >.k nekā divi mēneši, manas drēbes savalkā jās un noplīsa, un es . prat , kā man varēja patikt dzīve pie atraitnes: tur vajadzēja ii jātie ēst no šķīvja, sasukāt matus, gulēt gultā, kārtīgi celties un vienmēr vernēt pie grāmatām un vēl paciest, ka vecā mis Votsona mani pa;tāvīgi knābāja. Es vairs nevēlējos atgriezties. Biju atmetis lamāšani s, jo atraitnei tā nepatika, bet tagad atkal atsāku lamāties, jo tēvs r°ko neiebilda. Mežā vispār bija tīri jauka dzīve.

Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza. Reiz viņš mani ieslēdza un pazuda trīs nas. Tā bija drausmīga vientulība. Domāju, ka tēvs noslīcis un ka js vairs no šejienes neizkļūšu. Mani mocīja bailes, un nolēmu katrā 'iņā izk'ūt no būdas. Biju to mēģinājis jau vairākkārt, bet veltīgi. e;s bi.i tik mazs, ka pat suns pa to nebūtu varējis izspraukties, i varēj. arī izlīst pa kamīnu, tas bija pārāk šaurs. Durvis bija .azas — smagas ozola plankas. Tēvs sargājās atstāt nazi vai kādu citu priekšmetu būdā, kad aizgāja. Es biju būdu pārmeklējis vairāk nekā simtreiz, darīju to nepārtraukti, jo tas bija vienīgais veids, kā .'osist laiku. Bet šoreiz es beidzot kaut ko atradu: vecu, sarūsējušu roKas zāģi bez roktura — tas bija aizbāzts starp jumta spāri un J!,.ērsbaļķiem. Es to ieeļļoju un ķēros pie darba. Būdas galā, aiz galda, pie sieras baļķiem bija pienaglota veca zirgsega, lai vējš nepūstu cauri spraugām un neapdzēstu sveci. Es palīdu zem galda un sāku izzāģēt daļu no apakšējā baļķa — tik lielu, lai varētu izlīst. Noņēmos diezgan ilgi, bet, kad gandrīz jau ar darbu biju galā, izdzirdēju mana vecā bisi šaujam mežā. Noslēpu visas sava darba pēdas, nolaidu segu, paglabāju zāģi, un drīz jau vecais bija arī klāt.

Tēvs nebija labā omā —kā jau parasti. Viņš teica, ka bijis pilsētā un tur viss gājis greizi'. Viņa advokāts teicis, ka domājot vinnēt prāvu un dabūt naudu, ja vien tiesa sāktu šo lietu izskatīt, bet esot visādi paņēmieni, kā prāvu uz ilgāku laiku atlikt, un tiesnesis Tečers tos labi .inot. Un ļaudis runājot, ka esot ierosināta vēl viena prāva, lai mani itņemtu viņam un nodotu atraitnes gādībā, un viņam liekoties, ka šai irāvā viņi uzvarēšot. Tas mani stipri satrieca, jo nevēlējos iet atpakaļ ->ie atraitnes un atkal dzīvot tur žņaugos, tikt «civilizēts», kā viņi nēdza izteikties. Tad vecais sāka lādēties, viņš lādēja visus un visu, as vien viņam ienāca prātā, tad nolādēja tos vēlreiz, lai būtu drošs, K.a nevienu nav aizmirsis, un pabeidza ar vispārēju lāstu, ietverdams tajā arī daudzus cilvēkus, kuriem viņš pat nezināja vārdu, un nosauca tos izdomātos vārdos, un lādējās nepiekusis.

Viņš teica, ka to tikai gribot redzēt, kā atraitne mani dabūšot, "'iņš mani turēšot acīs, un, ja viņi taisītos izspēlēt šādu joku pret viņu,

viņam esot zināma kāda vieta sešu vai septiņu jūdžu tālu, tur viņš mani nobēdzināšot — tad viņi varēšot mani meklēt, vai no kājām krizdami, bet tikpat neatradīšot. Tas manī atkal iedvesa šausmas, bet tikai uz mirkli — apsvēru, ka es jau nu negaidīšu, kamēr viņš to sataisīsies darīt.

Tēvs pavēlēja man aiziet līdz laivai un atnest visu, ko bija atvedis. Tur bija maiss ar piecdesmit mārciņām kukurūzas miltu, cūkas šķiņķis, pulveris un skrotis, četru galonu liela pudele ar viskiju, veca grāmata un divas avīzes prapjiem, un gabals tauvas. Es uzkrāvu sev lielu nastu, atstiepu to, tad aizgāju atpakaļ un apsēdos laivas priekšgalā, lai atpūstos. Visu pārdomāju un nolēmu, ka aizbēgšu mežā ar bisi un dažām makšķerēm. Neapmetīšos nevienā vietā, bet klaiņošu pa visu novadu, visvairāk naktīs, pārtikšu no zivīm un medījumiem un aiziešu tik tālu, ka ne tēvs, ne atraitne nekad vairs nevarēs mani atrast. Apņēmos vēl šonakt izzāģēt baļķi un aizbēgt, ja tēvs būs pamatīgi piedzēries, par to nešaubījos. Biju tā iegrimis domās, ka neapjautu, cik ilgi sēžu, līdz vecais sāka aurot un saukt, vai es esot aizmidzis vai noslīcis.