HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Atraitne iebilda par mani labu vārdu, bet tas nevarēja novērst nelaimi, to es labi sapratu. Izgāju pēc brokastīm pavisam bēdīgs un noraizējies un mēģināju izdomāt, kas gan man atgadīsies un kā tas viss beigsies. Ir zināmi paņēmieni, kā atvairīt dažas nelaimes, bet tie šim gadījumam nebija piemēroti, tāpēc neko nemēģināju darīt, tikai klaiņoju nomākts un gaidīju, kas notiks.

Iegāju dārzā un pa kāpnītēm pārrāpos pāri augstajai dēļu sētai. Uz zemes bija sasnidzis sniegs, apmēram collu biezumā, un es tajā ieraudzīju cilvēka pēdas. Kāds bija nācis no akmens lauztuvēm, brīdi pakavējies pie žoga, tad apgājis apkārt visam dārzam. Šķita dīvaini, kāpēc šis cilvēks nebija ienācis dārzā, bet staigājis un stāvējis ārpusē. Nespēju to nekādi izskaidrot. Tas tiešām bija ļoti savādi. Gribēju pēdām sekot, bet vispirms noliecos un tās aplūkoju. Sākumā neko nepamanīju, bet tad redzēju, ka kreisā zābaka papēdī bija no lielām naglām izveidots krusts, lai aizbaidītu velnu.

Nākamajā mirklī es jau auļoju lejup pa nogāzi. Ik brīdi atskatījos sev pār plecu, bet neviena neredzēju. Vislielākajā ātrumā ieskrēju pie tiesneša Tečera. Viņš iesrfucās:

—  Ei, tu jau esi pavisam aizelsies, manu zēn! Vai esi atnācis pēc savas naudas?

—  Nē, ser,— es atbildēju,— vai tad ir atsūtīta?

—  Jā, vakar vakarā pienāca procenti par pusgadu — vairāk nekā simtpiecdesmit dolāru. Tā tev ir vesela bagātība. Labāk atļauj man to noguldīt pie taviem sešiem tūkstošiem, jo, tiklīdz naudu paņemsi, tūlīt to izdosi.

—  Nē, ser,— es atbildēju.— Negribu to izdot. Man tā nav va­jadzīga, arī tie seši tūkstoši ne. Es vēlētos, lai tos paņemtu jūs; atdodu jums tos sešus tūkstošus un visu pārējo.

Viņš neizpratnē mani uzlūkoja. Tad jautāja:

—  Ko tu ar to gribi sacīt, zēn?

Es atbildēju:

—  Lūdzu, nejautājiet man. Tikai paņemiet — jūs to darīsiet, vai

ne?

Viņš sacīja:

—  Patiesi esmu pārsteigts. Vai kaut kas noticis?

—  Lūdzu, ņemiet naudu,— es atbildēju,— un neko nejautājiet — tad man nevajadzēs melot.

Viņš kādu brīdi pārdomāja, tad sacīja:

—  Man šķiet, ka es saprotu. Tu gribi man uzticēt savu mantu — nevis atdot. Tā ir pareiza doma.

Tad viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra, pārlasīja un sacīja:

—  Redzi —te stāv rakstīts: nododu pārziņā. Tas nozīmē, ka man tavs īpašums it kā jāpērk un par to tev jāmaksā. Te tev būs viens dolārs. Paraksties.

Es parakstījos un aizgāju.

Mis Votsonas nēģerim Džimam piederēja savelts spalvu kamols dūres lielumā, ko viņš bija izņēmis no vērša vēdera, un ar to viņš mēdza burties. Džims teica, ka šajā kamolā sēžot kāds gars, kas visu zinot. Tāpēc vakarā aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka mans vecais atkal ieradies, ka esmu redzējis viņa pēdas sniegā. Gribēju zināt, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš paliks šeit. Džims izvilka spalvu kamolu, kaut ko nomurmināja, tad pacēla to gaisā un nosvieda uz grīdas. Tas nokrita diezgan stingri, aizripoja tikai nelielu sprīdi. Džims pamēģi­nāja vēl, tad vēl vienu reizi, iznākums bija tas pats. Džims nometās uz ceļiem, piespieda savu ausi pie spalvu kamola un klausījās. Bet nekas nelīdzēja, viņš teica, ka gars negribot runāt. Dažreiz viņš negribot runāt bez naudas. Teicu, ka man ir vecs viltots ceturtdaļdolārs, bet nederīgs, jo misiņš mazliet spW cauri sudrabam, un, kaut arī misiņš nebūtu redzams, neviens to neņemtu pretī, jo tas ir pārāk netīrs — gluži taukains. (Nolēmu neko neteikt par dolāru, ko dabūju no tiesneša.) Piebildu, ka tas ir slikts naudas gabals, bet varbūt spalvu kamols to pieņems un nepamanīs starpību.

Džims naudas gabalu paostīja, tad iekoda tajā, paberzēja un teica, ka iedošot to spalvu kamolam par īstu naudu. Viņš pārgriezīšot nevārītu kartupeli, ielikšot tajā naudu un paturēšot tur visu nakti, tad nākošajā rītā misiņš nebūšot redzams, arī taukainie netīrumi pazudīšot, un ikviens cilvēks pilsētiņā šādu naudu pieņemšot, nerunā­jot jau par spalvu kamolu. Es jau agrāk zināju, ka kartupelis tā iedarbojas, bet biju to aizmirsis.

Džims palika ceturtdaļdolāru zem kamola, nometās zemē un atkal klausījās. Šoreiz kamols gribēja atbildēt. Tas varot man atklāt visu manu likteni, ja es vēloties. Es teicu — lai tik klāj vaļā. Tad spalvu kamols stāstīja kaut ko Džimam, un Džims stāstīto pateica man. Viņš sacīja:

— Tavs vecais vēl nezina, ko viņš darīs. Dažbrīd viņš domā, ka ies projām, tad atkal domā, ka paliks šeit. Vislabākais ir nelikties ne zinis un ļaut, lai vecais iet savu ceļu. Ap viņu lido divi eņģeļi. Viens ir balts un mirdzošs, otrs melns. Baltais liek viņam īsu brīdi rīkoties pareizi — tad iejaucas melnais un visu sagandē. Neviens cilvēks nevar pateikt, kurš viņu beidzot pievāks. Bet tev veiksies labi. Tev dzīvē būs lielas raizes un arī liels prieks. Dažreiz tevi ievainos, tu būsi slims, bet ikreiz atkal kļūsi vesels. Tavā dzīvē ielidināsies divas meitenes—viena gaišmate, otra tumšmate. Viena bagāta, otra na­baga. Tu sākumā precēsi nabago, pēc tam bagāto. Izvairies cik spēdams no ūdens, uzvedies godīgi, jo ir teikts, ka citādi tu tiksi pakārts.