HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Zēni vēl pārrunāja šo jautājumu un gribēja mani izslēgt, jo teica, ka katram zēnam vajadzīga ģimene vai kāds piederīgais, ko var nogalināt, citādi tas nebūšot godīgi pret pārējiem. Neviens neko prātīgu nevarēja izdomāt — visi apjuka un sēdēja klusēdami. Es gandrīz vai sāku raudāt, bet pēkšņi atradu izeju un piedāvāju viņiem mis Votsonu — lai tad nogalina viņu.

Visi iesaucās:

—  Jā, viņa noderēs! Tas ir labi. Haku var pieņemt bandā.

Tad visi iedūra sev pirkstā ar adatu, lai iegūtu asinis parakstam,

arī es uzvilku savu kāsi uz papīra.

— Tagad saki — kas bandai būs īsti jādara?— jautāja Bens Rodžerss.

—  Nekas. Tikai jālaupa un jāslepkavo!— Toms atbildēja.

—  Bet ko tad mēs aplaupīsim — mājas, ganāmpulkus vai . . .

—  Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.

—  Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?

—  Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.

—  Izpirksies? Kas tas ir?

—  Es nezinu. Bet tā mēdz darīt. Esmu to lasījis grāmatās, un tāpēc arī mums tā jādara.

—  Bet kā lai to darām, ja nezinām, kas tas ir?

—  Vienalga, mums tas jādara. Es taču jums saku, ka par to rakstīts grāmatās. Vai jūs gribat rīkoties citādi, nekā stāstīts grāma­tās, un visu sajaukt?

—  Jā, tas jau skan varen smalki, Tom Sojer, bet kā, pie joda, mēs piespiedīsim šos ļaudis izpirkties, ja nezinām, kā viņi to var izdarīt? To es gribēju izprast. Kā tu to saproti?

—  Es nezinu. Bet varbūt paturēt viņus gūstā līdz izpirkšanai nozīmē turēt viņus šeit tik ilgi, līdz viņi nomirst?

—  Jā, varbūt gan. Tā ir atbilde. Kāpēc tad to neteici tūlīt? Mēs viņus turēsim gūstā, līdz viņi nomirs, ja neizpirksies. Bet tad gan tie būs mums uz kakla — aprīs mums visu ēdienu un ik brīdi mēģinās aizbēgt.

—  Ko tu runā, Ben Rodžers! Kā viņi var aizbēgt, ja pie viņiem stāvēs sardze, kas tūlīt viņus nošaus, tiklīdz viņi pakustēsies?

—  Sardze? Jā, tas tik ir jauki! Tad kādam jāsēž visu nakti klāt bez miega, lai tikai viņus apsargātu. Manuprāt, tā ir muļķība! Kāpēc kāds nevar paņemt rungu un piespiest viņus izpirkties, tiklīdz atvedam viņus šurp?

—  Tāpēc, ka grāmatās tā nav rakstīts. Ben Rodžers, vai tu gribi rīkoties, kā pienākas, vai negribi? Saprati? Vai tu domā, ka cilvēki, kas raksta grāmatas, nezina, kā vajag rīkoties? Vai tu domā, ka vari viņus pamācīt? Nebūt ne! Nē, ser, mēs liksim viņiem izpirkties parastā veidā.

—  Labi, man nav nekas pretim, tomēr es saku, ka tas ir muļķīgs paņēmiens. Saki — vai mēs nogalināsim arī sievietes?

—  Zini, Ben Rodžers, ja es būtu tāds muļķis kā tu, tad vismaz nerunātu. Nogalināt sievietes! Nē, nekad nevienā grāmatā tas nav rakstīts. Sievietes jāaizved uz alu, pret viņām jāizturas vienmēr pieklājīgi, mazpamazām viņas tevī iemīlas un vairs negrib atgriezties mājās.

—  Ja tā, tad piekrītu, bet neredzu arī te nekādas jēgas. Drīz vien mūsu ala būs pilna kā piebāzta ar sievietēm un gūstekņiem, kas gaida izpirkšanu, un te vairs nebūs vietas laupītājiem. Bet turpini vien, es neko vairs neteikšu.

Mazais Tomijs Bārns bija iesnaudies, un, kad zēni viņu uzmodi­nāja, viņš ļoti sabijās, raudāja un brēca, ka gribot iet mājās pie mātes un negribot vairs kļūt par laupītāju. Visi viņu izsmēja un sauca par brēkuli un zīdaini, tas viņu tā sadusmoja, ka viņš solījās tūlīt aiziet un izstāstīt visus noslēpumus. Bet Toms iedeva viņam piecus centus, lai viņš klusētu, un sacīja, ka visiem jāiet mājās un jāsatiekas nākamajā nedēļā, un tad varēs kādu aplaupīt un nogalināt. Bens Rodžerss teica, ka viņš varot iziet no mājām tikai svētdienās, tāpēc vēlētos sākt laupītāja gaitas nākošajā svētdienā, bet visi zēni iebilda, ka būtu bezdievīgi to darīt svētdienā, un Bena priekšlikumu noraidīja. Visi nolēma sanākt kopā pēc iespējas ātrāk un nosacīt pirmo darbības dienu. Tad ievēlēja Tomu Sojeru par pirmo bandas vadoni un Džo Hārperu par viņa palīgu, un pēc tam visi gājām mājās.

Uzrāpos uz šķūņa jumta un ielīdu pa logu īsi pirms ausmas. Mans jaunais apģērbs bija nopilināts ar sveču taukiem un smiltīs apvārtīts, un es pats biju piekusis kā suns.

Treša nodaļa