HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Uzgāju augšā savā istabā, nesdams rokā sveces galiņu, un noliku to uz galda. Tad atsēdos krēslā pie loga un centos domāt par kaut ko patīkamu, bet veltīgi. Jutos tik vientuļš, ka vēlējos būt miris. Zvaig­znes spulgoja, mežā lapas šalca tik sēri, un es dzirdēju, ka tālumā skumji iebrēcās pūce, apraudādama kādu mirušo, iekliedzās vakarlē­pis un iegaudojās suns, pavēstot kādam drīzu nāvi; vējš mēģināja man kaut ko iečukstēt, bet es viņa čukstus nesapratu, un mani kratīja auksti drebuļi. Tad sadzirdēju tālu mežos skaņas, ar kādām spoki mēdz pieteikties, kad grib pastāstīt kaut ko, kas viņus nomāc, tomēr nespēj to pateikt un neatrod miera kapā, bet savās bēdās klīst apkārt caurām naktīm. Kļuvu tik grūtsirdīgs un baiļu pilns, ka vēlējos, kaut jel pie manis būtu kāds cilvēks. Drīz pār manu plecu aizrāpoja zirneklis, es viņu ar knipi aizspēru projām, un zirneklis iekrita sveces liesmā, bet, iekams paguva pakustēties, tas sačokurojās un sadega. Nav nevienam jāsaka, ka tā bija briesmīgi ļauna zīme, kas var atnest nelaimi. Tā izbijos, ka norāvu sev drēbes, piecēlos, trīs reizes apgrie­zos ap sevi un katru reizi pārmetu krustu, tad sasēju ar diegu vienu savu matu cirtu, lai atvairītu raganas. Bet īsti drošs tomēr nebiju. To mēdz darīt, kad atrastu pakavu atkal pazaudē un nevar to pienaglot virs durvīm, bet nekad nebiju dzirdējis, ka šis paņēmiens der, lai novērstu ļaunu, kad esi nonāvējis zirnekli.

Es atkal apsēdos, viss drebēdams, un izvilku savu pīpi, lai uzvilktu dūmu, jo māja tagad bija tik klusa kā izmirusi un atraitne mani nevarēja novērot. Pēc ilgāka laika dzirdēju, ka pilsētas torņa pulkste­nis nozvanīja — dun-dun-dun — divpadsmit reizes, tad atkal viss bija kluss. Klusāks nekā jebkad. Drīz dzirdēju, ka kaut kur lūst kāds zariņš, apakšā starp tumšajiem kokiem kaut kas kustējās. Es sēdēju nekustēdamies un klausījos. Pēkšņi izdzirdēju apakšā klusu ņaudienu. Tas tik bija lieliski! Es arī, cik klusi vien spēdams, atņaudēju pretim, nodzēsu uguni un izrāpos pa logu uz šķūņa jumta. Tad nošļūcu zemē, ielavījos starp kokiem, un, protams, tur mani gaidīja Toms Sojers.

Otra nodaļa

Uz pirkstgaliem mēs gājām pa taku starp kokiem turp, kur beidzās atraitnes dārzs, pieliekdamies, lai zari nesķrāpētu mūsu galvas. Ejot gar virtuvi, es paklupu pret kādu sakni un sacēlu troksni. Mēs nogūlāmies pie zemes un nekustējāmies. Mis Votsonas lielais nēģeris, vārdā Džims, sēdēja virtuves durvīs, varējām viņu skaidri saskatīt, jo viņam aiz muguras dega svece. Viņš piecēlās, izstiepa kaklu un kādu mirkli klausījās. Tad viņš jautāja:

—  Kas tur ir?

Nēģeris klausījās, tad uz pirkstgaliem ienāca dārzā un nostājās tieši starp mums, mēs varējām viņam gandrīz vai pieskarties. Pagāja vairākas minūtes, nebija dzirdama neviena skaņa, un mēs bijām viens otram tik tuvu. Man ieniezējās kājas stilbs, bet es nekasījos, tad sāka niezēt auss, tad mugura tieši starp pleciem. Šķita, ka nomiršu, ja nepakasīšos. Es to pēc tam esmu vairākkārt piedzīvojis. Ja esi smalkā sabiedrībā vai bērēs vai gribi iemigt, kad nenāk miegs,— īsi sakot, ja esi kaut kur, kur nedrīkst kasīties, miesa sāk niezēt tūkstoš vietās. Tad Džims sacīja:

—  Klau, kas jūs esat? Kur jūs esat? Lai es izputu, ja kaut ko nesadzirdēju! Es zinu, ko darīšu: apsēdīšos šepat un klausīšos, līdz dzirdēšu atkal to troksni.

Tad viņš nosēdās zemē starp mani un Tomu. Viņš atslēja muguru pret kādu koku un izstiepa kājas, līdz viena viņa kāja gandrīz pieskārās manējai. Man sāka niezēt deguns. Tas tā niezēja, ka man acīs sasprāga asaras. Bet es nekasījos. Tad deguns sāka niezēt iekšpusē. Tad ieniezējās kaut kas zem deguna. Es nesapratu, kā lai noguļu nekustēdamies. Sis sasodītais stāvoklis turpinājās sešas vai septiņas minūtes, bet laiks šķita daudz ilgāks. Tagad man niezēja kādās vienpadsmit vietās. Es jau domāju, ka nevarēšu vairs ne mirkli ilgāk izturēt, bet sakodu zobus un mēģināju paciesties. Tieši tad Džims sāka dziļi elpot, pēc tam krākt, un es tūlīt jutos ļoti labi.

Toms man deva zīmi — mazliet paklakšķināja ar mēli —, un mēs četrrāpus līdām projām. Kad bijām tā aizlīduši kādas desmit pēdas, Toms pačukstēja, ka gribot joka pēc piesiet Džimu pie koka. Bet es teicu:— Nē!— jo viņš varēja atmosties, sacelt traci, un tad mājinieki pamanītu, ka neesmu savā istabā. Tad Toms sacīja, ka viņam neesot pietiekami daudz sveču, viņš ielīdīšot virtuvē un paņemšot vēl dažas. Es gan nevēlējos, lai viņš to darītu, un teicu, ka Džims var atmosties un atkal mums sekot. Bet Toms tomēr gribēja pamēģināt, tā mēs ielavījāmies virtuvē, paņēmām trīs sveces, un Toms nolika uz galda piecus centus samaksai. Tad mēs atkal izgājām ārā, un es gandrīz vai svīdu aiz bailēm, lai tikai tiktu projām.

Bet nekas nelīdzēja, Toms pielīda četrrāpus pie Džima, lai viņu izjokotu. Es gaidīju, manuprāt, diezgan ilgu laiku, apkārtne bija tik klusa un vientulīga.