Haks

"Lai kas tu būtu, neko tu nespēj man padarīt holokomā otrā galā," viņš noteica un satvēra sviras. Flaiters viegli atrāvās no tilla, bet tad Kczu atsvieda atpakaļ sēdeklī, jo lidmašīnīte negaidīti šāvās uz priekšu. Viņš vairs nevadīja fiaiteru, kas bez vadības drāzās garām namiem ātrāk nekā zēns jebkad bija redzējis. Viņš atkal sadzirdēja smieklus, un svešā balss viņu uzrunāja.

"Diemžēl es neesmu holokomā viņā galā," balss sacīja, un flaiters sagriezās trakulīgā virpulī. Kczs ieķērās sēdeklī, lai pasargātos, kad lidaparāts viņu svaidīja no vienas puses uz otru. Savilcis drošības jostas vietā, viņš atkal sniedzās pie pults, taču tā bija nodzisusi. Viņš padevās, apjauzdams, ka pretoties ir muļķīgi, un flaiters beidza griezties un šāvās augšup uz pilsētas līmeņiem. Tas bija Ķeza ātrākais lidojums dzīvē, un dīvainā kārtā viņam tas patika. Viņš noclsās aiz sajūsmas, padrāžoties garām metropoles kārdinājumiem.

Tad iegaudojās sirēna, atskatījies Kczs pamanīja divus flaite- rus, kas dzinās pakaļ.

"Drošībnieki," viņš nosprieda.

"Es redzu," balss noteica, un flaiters metās lejup. Displejs atdzīvojās, un uz tā varēja vērot attēlu no atpakaļ skata kameras, kurā Kezs varēja noskatīties, kā drošībnieku flaiteri ātri vien atpaliek un pazūd tālu aizmugurē. Līdzko tic bija pazuduši, flaiters samazināja ātrumu un devās tālāk normālā pilsētas gaitā.

"Tas bija mežonīgi," zēns pasmaidīja. "Nekad neesmu tā braucis."

"Paldies," teica viņa ceļabiedre, un pēkšņi uz ekrāna parādījās meitenes seja. Viņa bija apmēram piecpadsmit gadus veca, mazliet vecāka nekā zēns, ar azartisku smaidu. Viņa šķelmīgi palieca galvu sāņus.

"Tu nu gan esi…" Kezs izdvesa.

"Esmu gan," viņa piekrita.

"Bet, ja tu spēj vadīt šo metālu kaudzīti, kur tu atrodies?" viņš vaicāja ar aizdomām. "Tas nav iespējams. Neviens to nespēj. Tā ir maģija." Tad viņš saspringa. "Vai tik tu neesi kāds necilvēks, ko?" Displeja apgaismojums noraustījās, un tēls aši izdzisa. Flaiters nolaidās uz celiņa, un durvis vadītāja pusē atvērās par zīmi, ka viņam jākāpj laukā.

Kezs saprata, ka pieļāvis kļūdu. Viņš raudzījās tumsā. Viņš neatradās tālu no savām ierastajām lakām un īsā laikā varētu tur nokļūt. Taču šis noslēpumainais, spokam līdzīgais svešinieks un tagad vēl viens spoks flaiterā rosināja iztēli. Viņš palika sēžam.

"Ei, nomierinies," viņš noteica ekrānā, ccrot, ka neviens neies garām un neievēros, kā viņš runā ar fiaiteru. "Es negribēju tevi aizvainot, bet es nekad neesmu runājis ar Haku."

"Vai vēlies nodot šo informāciju visiem kaimiņiem?" meitenes balss vēsi noteica, un viņas vārdi apstiprināja zēna aizdomas.

"Tu atvēri durvis, nevis es," Kezs atgādināja. Durvis vēl aizvien bija atvērtas, un viņš ar cerībām lūkojās ekrānā. "Kāpēc mēs nevarētu sākt visu no sākuma?" viņš piedāvāja. "Mani sauc

Kezs," viņš ccrīgi pieliecās tuvāk displejam. Durvis lēnām aizslīdēja ciet, un displejs atkal iegaismojās.

"Mani — Reivcna," meitene teica, un flaiters pacēlās gaisā. "Tas čalis, kuram tu tikko gribēji nozagt fiaiteru, ir mans brālis Vraits."

"Es par to nedabūtu daudz," Kczs papurināja galvu, "Tas ir tik vecs modelis."

"Vraits tik un tā nebūtu īpaši priecīgs par šo zādzību," Reivena teica. "Jo sevišķi pēc tam, kad viņš tev iedeva vairāk nekā simts kredītus."

"Varbūt tu viņam neko neteiksi?" zēns ieteicās.

"Varbūt," Reičela nosmējās vien. "Ja reiz tu izdzīvoji manā lidojumā." Viņa piemiedza ar aci. "Taču nemēģini viņu vēlreiz apšmaukt, labi?"

"Skaidra lieta," Kczs piekrita, un flaiters nosēdās tajā pašā vietā, kur bija atstāts pirms tam. "Ei, Reiven, kad es tevi satikšu?"

"Šovakar, ja vien tu atradīsi Vraitam drošu naktsmītni," viņa ieteicās, kad durvis atkal atvērās. Kezs jau gribēja kāpt laukā, taču Reivenas balss atsauca viņu atpakaļ. "Kez, nesaki viņam, kas notika. Ka es runāju ar tevi, ka tu mani jau pazīsti, sarunāts?"

"Noskenēts," Kczs pamāja ekrānam, un Reivena atkal piemiedza ar aci, iekams viņas attēls nozuda no displeja. Kezs sēdēja, raudzījās displejā un smaidīja, bet tad atjēdzās, ka labāk būtu rāpties laukā no flailera, pirms ierodas Vraits.

Kad Vraits atgriezās, Kczs stāvēja, atspiedies pret flaitera sāniem tādā pat pozā kā pirms brīža, kad Vraits devās projām, un vēroja viņu ar ciešu skatienu.

"Kā bizness?" viņš vaicāja, kad Vraits pienāca tuvāk.

"Šķiet, ka labi," Vrails attrauca. "Vai kāds nevēlējās nozagt fiaiteru?"

"Priekš kam lad es esmu," Kczs noteica, tomēr juta neparastus vainas apziņas uzplūdus, kad saņēma kārtējo naudu. "Klau, draugs," viņš ierunājās, kad Vraits atslēdza flaitera durvis, "vai tev ir, kur pārnakšņot?"

"Vēl nē," Vraits izbrīnīts lūkojās zēnā, kurš rāpās atpakaļ flaitcrā, bet tad nolēma, ka tas droši vien cer nopelnīt vēl vairāk naudas.

"Es tev parādīšu labu vietu," Kczs piedāvāja, "ja drīkst tevi pavadīt vēl kādu laiku."

"Vai tiešām?" Vraits ielēca flaitcrā un vēroja, kā Kczs žigli ietraušas pasažieru pusē. Viņš nevēlējās lieku apgrūtinājumu šajos meklējumos un jau pavēra muti atteikumam, kad skaļrunī iedūcās balss, pārāk klusa, lai to saklausītu ari Kczs.