Inženiera Garina hiperboloīds

un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sē­dēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.

Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četrinie­kos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.

Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacen­sībām.

Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz vi­ņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uzstumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.

Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznag­lotiem logiem.

4.

Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vitaļjevičs Šeļga.

Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mierfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.

—   Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kār­tībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lie­veņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.

Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kal­snas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.

—   Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad pa­lika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?

—   Nezinu, ko lai dara, — Šeļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maska­vieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vien­mēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.

—  Atkal kaut kas par bandītiem?

—   Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mē­rogā.

—   Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.

Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spē­lējas saules zaķīši, Šeļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.

—  Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?

—   Dažās dzīvo klaidoņi.

—   Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?

Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.

—   Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.

—  Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?

—   Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.

Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rīt­ausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.

šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.

— Iesim, parādi vasarnīcu, — viņš teica un pieskā­rās revolvera makstij, kas karājās mugurpusē pie siksnas.

5.

Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzī­vota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dē­ļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notek­cauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.

—   Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, ap­lūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te no­ticis kas nelāgs!

Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zā­baku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga mik­lās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šau­ras, ar purngaliem uz iekšu.

—   Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Šeļga sacīja.

Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:

—   Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!

Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda ne­patīkama saldena smaka.

Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka re­volveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Ta­raškins.