Inženiera Garina hiperboloīds

«Parīze, Batinjolas bulvāris, uz pieprasījumu, numu­ram 555. Nekavējoties stājieties pie analizēs, kvalitāti uzlabot par piecdesmit procentiem, maija vidū gaidu pirmo sūtījumu. P. P.»

—  Telegramā rakstīts par zinātniskiem darbiem, ar tiem patlaban nodarbojas mans draugs, kuru uz Parīzi komandējis Neorganiskās ķīmijas institūts, — dubultnieks pateica telegrāfistam. Pēc tam viņš nesteigdamies izvilka no kabatas papirosu kārbu, padauzīja papirosu un uzma­nīgi aizsmēķēja.

Šeļga viņu pieklājīgi uzrunāja:

—  Vai drīkstu jūs uz pāris vārdiem?

Vīrietis ar bārdiņu pavērās viņā, nolaida skropstas un atbildēja ļoti laipni:

—   Lūdzu.

—  Esmu kriminālizmeklēšanas aģents, — Šeļga teica, pavērdams apliecību, — varbūt uzmeklēsim sarunai pie­mērotāku vietu.

—  Jūs gribat mani arestēt?

—  Nenāk ne prātā. Es gribu jūs brīdināt, ka polis, kas izskrēja no šejienes, taisās jūs nogalināt, tāpat kā vakar Krestovkas salā viņš nogalināja inženieri Garinu.

Vīrietis ar bārdiņu uz brīdi iegrima domās. Ne pie­klājība, ne miers viņu neatstāja.

—   Lūdzu, — viņš teica, — iesim, man ir ceturtdaļ­stundas brīva laika.

8.

Uz ielas galvenā pasta tuvumā pie Šeļgas pieskrēja dežurējošais aģents, viss pietvīcis, seja sarkanos plan­kumos:

—   Biedri Šeļga, viņš aizbēga.

—   Kāpēc jūs viņu aizlaidāt?

—   Viņu gaidīja automobilis, biedri Šeļga.

—   Kur jūsu motocikls?

—   Tur mētājas, — aģents atteica, norādīdams uz motociklu simt soļu no galvenā pasta durvīm, — viņš pieskrēja un ar nazi pa riepu. Es iesvilpos. Viņš — ma­šīnā un … prom.

—   Vai automobiļa numuru ieverojat?

—   Nē.

—   Es iesniegšu par jums raportu.

—   Ko tad es varēju darīt, kad numurs bija tīšām vis­caur notriepts ar dubļiem!

—   Labi. Ejiet uz nodaļu, būšu tur pēc divdesmit mi­nūtēm.

Šeļga panāca vīrieti ar bārdiņu. Kādu laiku viņi so­ļoja klusēdami. Nogriezās Arodbiedrību bulvārī.

—   Jūs esat pārsteidzoši līdzīgs nogalinātajam, — Šeļga ierunājās.

—   Man to vairākkārt nācies dzirdēt, mans uzvārds Pjankovs-Pitkevičs, — labprāt atbildēja vīrietis ar bār­diņu. — Vakardienas vakara avīzē es izlasīju par Garina noslepkavošanu. Tas ir briesmīgi. Es labi pazinu šo cil­vēku. Lietpratīgs darbinieks, lielisks ķīmiķis^Es bieži biju viņa laboratorijā Krestovkas salā. Viņš gatavoja lielu atklājumu kara ķīmijā. Vai jums ir priekšstats par tā saucamajām dūmu svecēm?

Šeļga pašķielēja uz runātāju, neatbildēja, pajautāja:

—   Kā jūs domājat — vai Garina noslepkavošana saistīta ar Polijas interesēm?

—   Nedomāju vis. Slepkavības cēloņi ir daudz dzi­ļāki. Ziņas par Garina darbiem nokļuva amerikāņu presē. Polija varēja būt vienīgi starpinstance.

Uz bulvāra Šeļga piedāvāja apsēsties. Gājējus nere­dzēja. Šeļga izņēma no portfeļa izgriezumus no krievu un ārzemju laikrakstiem, izklāja uz ceļgaliem.

—   Jūs sakāt, ka Garins strādāja ķīmijas nozarē un ziņas par viņu nokļuva ārzemju presē? Te šis tas sakrīt ar jūsu vārdiem, šis tas nav visai skaidrs. Lūk — izlasiet:

«… Amerikā izraisījis interesi ziņojums no Ļeņingradas par kāda krievu izgudrotāja darbiem. Domā, ka viņa aparātam piemit vislielākais graujošais spēks no visiem lidz šim pazīstama­jiem.»

Pitkevičs izlasīja un — pasmaidīja:

—   Savādi — nezinu … Neesmu par to dzirdējis. Nē, tas nav par Garinu.

Šeļga pasniedza otru izgriezumu:

«…Sakarā ar gaidāmajiem amerikāņu flotes lielajiem manev­riem Klusā okeāna ūdeņos kara ministrijai tika iesniegts

pieprasījums, vai tai ir zināms par kolosāla graujoša speķa apa­rātiem, kurus būvē Padomju Krievijā?»

Pitkevičs paraustīja plecus: «Blēņas,» — un paņēma no Seļgas trešo izgriezumu:

«…Ķīmijas karalis, miljardieris Rollings, izbraucis uz Eiropu. Viņa brauciena nolūks ir apvienot trestā rūpnīcas, kas apstrādā akmeņogļu darvas un vārāmās sāls produktus. Rollings Parīzē sniedza interviju, izteikdams pārliecību, ka viņa milzīgais ķīmiskais koncerns[2] ienesīs nomierināšanos Vecās Pasaules valstīs, kuras satricina revolūcijas spēki. īpaši agresīvi Rollings izteicās par Pa­domju Krieviju, kur, pēc neoficiālām ziņām, tiek veikti mīklaini darbi, lai pārraidītu tālumā siltuma enerģiju.»

Pitkevičs uzmanīgi izlasīja. Bridi iegrima domās. Pa­teica, saraucis uzacis:

—   Jā. Ļoti iespējams, ka Garina noslepkavošana kaut kādā veidā saistīta ar šo rakstu.

—   Vai jūs esat sportists? — negaidīti noprasīja Šeļga, paņēma Pitkeviča roku un pagrieza ar delnu uz augšu. — Es kaislīgi aizraujos ar sportu.

—   Jūs skatāties, vai man nav tulznas no airiem, biedri Šeļga… Redzat — divas čulgas, tas rāda, ka slikti airēju un ka pirms divām dienām es tiešām ne­pārtraukti airēju apmēram pusotras stundas, vezdams Garinu ar laivu uz Krestovkas salu . .. Vai šīs ziņas jūs apmierina?

Šeļga nolaida viņa roku un iesmējās.

—   Jūs esat goda vīrs, biedri Pitkevič, ar jums būtu interesanti pacīkstēties tā nopietni.

—   No nopietnas cīņas es nekad neatsakos.

—   Sakiet, Pitkevič, — vai jūs jau agrāk pazināt šo poli ar četriem pirkstiem?