Inženiera Garina hiperboloīds

Šeļga nosūtīja telegrāfisku pieprasījumu uz Tambovu un automobilī kopā ar namu pārvaldnieku aizbrauca uz Fontanku, kur kriininālizmeklēšanas nodaļas ledus pa­grabā gulēja Krestovkas salā nogalinātā cilvēka līķis. Namu pārvaldnieks tūdaļ pazina tajā mītnieku no trīs­padsmitā numura.

10.

Apmēram tai pašā laikā tas, kas dēvēja sevi par Pjankovu-Pitkeviču, piebrauca ormanī ar paceltu jumtu pie kāda klajuma Petrogradas pusē, samaksāja un aizsoļoja pa ietvi gar klajumu. Viņš atvēra vārtiņus dēļu žogā, pārgāja pāri pagalmam un pa sētas puses šaura­jām trepēm uzkāpa piektajā stāvā. Ar divām atslēgām atvēra durvis, tukšā priekšnamā uz vienīgās naglas uz­kāra mēteli un platmali, ienāca istabā, kur četri logi līdz pusei bija nosmērēti ar krītu, apsēdās uz izdiluša dīvāna un aizklāja seju rokām.

Tikai te, no ārpasaules nošķirtā istabā (pieblīvētā ar grāmatplauktiem un fizikas aparātiem), Pjankovs-Pitkevičs beidzot varēja ļauties briesmīgajam satraukumam, gandrīz vai izmisumam, kas viņu bija satricinājis kopš vakardienas.

Viņa rokas, piespiestas pie sejas, trīcēja. Viņš saprata, ka nāves briesmas vēl nav garām. Vienīgi kaut kādas nelielas iespējas runāja viņam par labu, no simta — deviņdesmit deviņas bija «pret». «Kāda neuzmanība, vai, kāda neuzmanība!» viņš čukstēja.

Ar gribas piepūli viņš beidzot pārvarēja savu satrau­kumu, sadunkāja netīru spilvenu, nogulās augšpēdu un aizvēra acis.

Viņa domas, kas bija briesmīgā sasprindzinājuma pārslogotas, atpūtās. Dažas nāves nekustībā pavadītas minūtes viņu atsvaidzināja. Viņš piecēlās, ielēja glāzē madeiru un izdzēra vienā malkā. Kad pār ķermeni pār­plūda karsts vilnis, viņš sāka soļot pa istabu, ar meto­disku nesteidzību meklēdams šīs nelielās glābšanās iespējas.

Pjankovs-Pitkevičs uzmanīgi atlocīja pie grīdas līs­tes vecas, atlupušas tapetes, izvilka no turienes plānu lapas un satina tās rullī. Paņēma no plauktiem dažas grāmatas un visu to kopā ar plāniem un fizikas aparātu daļām ielika čemodānā. Ik brīdi ieklausīdamies apkār­tējos trokšņos, nonesa čemodānu lejā un vienā no tum­šajiem malkas pagrabiem paslēpa to zem drazu kaudzes. Atkal uzkāpa savā istabā, izņēma no rakstāmgalda re­volveri, apskatīja, iebāza bikšu kabatā.

Bija bez ceturkšņa pieci. Viņš atkal apgulās un smē­ķēja vienu papirosu pēc otra, sviezdams smēķu galus kaktā. «Tas nozīmē, ka viņi nav atraduši?» PjankovsPitkevičs gandrīz iekliedzās, nometa kājas no dīvāna un atkal sāka skraidīt pa istabas diagonāli.

Iestājoties krēslai, viņš uzvilka rupjus zābakus, ap­ģērba buraudekla mēteli un izgāja no mājas.

11

Pusnaktī sešpadsmitajā milicijas nodaļā pie telefona tika izsaukts dežurants. Steidzīga balss iekliedza viņam ausī:

— Uz Krestovkas salu, uz vasarnīcu, kur aizvakar notika slepkavība, nekavējoties izsūtīt milicijas grupu …

Balss aprāvās. Dežurants nošķendējās klausulē. Iz­sauca kontrolpunktu, izrādījās, ka zvanīts no Airēšanas skolas. Piezvanīja uz Airēšanas skolu. Tur ilgi trink­šķēja telefons, beidzot ierunājās samiegojusies balss:

—   Kas vajadzīgs?

—  Vai no jums nupat zvanīja?

—   Zvanīja, — žāvādamās atbildēja balss.

—   Kas zvanīja? … Jūs redzējāt?

—   Nē, pie mums sabojājusies elektrība. Teica, ka biedra Šeļgas uzdevumā.

Pēc pusstundas četri miliči izlēca no automašīnas pie aiznaglotās vasarnīcas Krestovkas salā. Aiz bērziem ne­spodri sarkanoja rigta paliekas. Klusumā bija dzirdami vārgi vaidieni. Cilvēks garā kažokā gulēja ar seju uz leju pie sētas lieveņa. Viņu apgrieza uz muguras — iz­rādījās sargs. Viņam līdzās mētājās vate, piesūcināta ar hloroformu.

Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā. Atslēga norauta. Kad miliči bija iegājuši vasarnīcā, no pagrīdes atskanēja kāda apslāpēta balss:

—   Lūku, atveriet virtuvē lūku, biedri…

Galdi, kastes, smagi maisi milzīgā kaudzē bija sa­mesti virtuvē pie sienas. Tos izsvaidīja, pacēla lūkas vāku.

No pagrīdes izlēca Šeļga, viscaur zirnekļu tīklos un putekļos, ar mežonīgām acīm.

—  Ātrāk šurp! — viņš iesaucās, nozuzdams aiz dur­vīm. — Gaismu, ātrāk!

Istabā (ar dzelzs gultu) kabatas luktura gaismā uz grīdas varēja redzēt divus izšautus revolverus, brūnu samta naģeni un šķebinošas vēmas ar kodīgu smaku.

—  Uzmanīgāk! — Šeļga uzsauca. — Neelpojiet, ejiet prom, tā ir nāve!

Kāpdamies atpakaļ un bīdīdams uz durvīm miličus, viņš ar šausmām un riebumu saskatīja uz grīdas no­mestu metala caurulīti cilvēka pirksta resnumā.

12.