Inženiera Garina hiperboloīds

Kā visi plaša mēroga komersanti, ķīmijas karalis Rollings pieņēma apmeklētājus īpašās šim nolūkam no­īrētās telpās, ofisā, kur viņa sekretārs filtrēja apmeklē­tājus, noteikdams viņu nozīmīguma pakāpi, lasīja viņu domas un ar neiedomājamu laipnību atbildēja uz vi­siem jautājumiem Stenografiste pārvērta par cilvēka vārdu kristāliem Rollinga idejas, kuras (ja ņem to vi­dējo aritmētisko gada laikā un pareizina ar naudas ek­vivalentu) maksāja apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru par katru neorganiskās ķīmijas karaļa idejas pa­vediena gabalu, kas savērpjas vienā sekundē. Četru mašīnrakstītāju mandeļveidīgie nadziņi bez mitas ņirbi­nāja pa četru undervudu klaviatūru. Izsūtāmais zēns pēc izsaukuma acumirklī iznira Rollinga acu priekšā kā sa­biezējusi viņa gribas matērija.

Aiz augstām tumša riekstkoka durvīm kabinetā starp diagramām, kartogramām un fotogrāfijām sēdēja ķīmi­jas karalis Rollings. Izfiltrētie apmeklētāji nedzirdami pa bobriku ienāca uzgaidāmajā istabā, apsēdās ādas krēs­los un ar satraukumu raudzījās uz riekstkoka durvīm. Tur, aiz durvīm, karaļa kabinetā pat gaiss bija neticami dārgs, jo to caurstrāvoja domas, kas maksā piecdesmit tūkstošus dolāru sekundē.

Kāda cilvēciska sirds gan varētu palikt mierīga, kad uzgaidāmās istabas cieņpilnajā klusumā pēkšņi sakustē­tos riekstkoka durvju masīvais bronzas rokturis — ķetna, kas tur lodi, un parādītos mazs vīriņš tumšpelēkā ža­ketē, ar visa-i pasaulei pazīstamo bārdiņu, kura sedz vaigus, mokoši nelaipns, gandrīz pārcilvēks, ar dzelteni neveselīgu seju, kas atgādina visai pasaulei pazīstamo izstrādājumu marku: dzeltenu ripuļi ar četrām melnām svītriņām … Pavērdams durvis, karalis ieurbās ar acīm apmeklētājā un ierunājās ar stipru amerikānisku akcentu: «Lūgtu.»

13.

Sekretārs (ar neiedomājamu laipnību) pavaicāja, tu­rēdams zelta zīmuli divos pirkstos:

—   Piedodiet, jūsu uzvārds?

—   Ģenerālis Subotins, krievs … emigrants.

Atbildētājs dusmīgi uzrāva plecus un novilka saņur­cītu kabatlakatu pār pelēkām ūsām.

Sekretārs, smaidīdams tā, it kā viņi draudzīgi saru­nātos par vispatīkamākajām lietām, pārlidoja ar zīmulīti pār bloknotu un ievaicājās jau pavisam piesardzīgi:

—   Mesjē Subotin, kāds nolūks ir jūsu paredzamajai sarunai ar misteru Rollingu?

—  Ārkārtējs, ļoti svarigs.

—   Varbūt es mēģināšu to īsumā izklāstīt misteram Rollingam.

—   Redzat, — mērķis, kā sacīt, skaidrs plāns … ab­pusēji izdevīgs …

—   Plāns par ķīmisko cīņu pret boļševikiem, vai tā jūs jāsaprot? — pavaicāja sekretārs.

—   Pilnīgi pareizi… Es gribu piedāvāt misteram Rollingam.

Ģenerālis Subotins, tumši piesarcis no briesmīga asins pieplūduma, pārtrauca:

—   Ko tad vairs, mister, kā jūs sauca! Mans plāns nav sliktāks, bet arī šis — lielisks plāns. Jāsāk tikai rīkoties! No vārdiem pie darbiem … Kāpēc tāda vilci­nāšanās?

—   Dārgo ģenerāl, vilcināmies vienīgi tāpēc, ka mis­ters Rollings saviem izdevumiem pagaidām nesaskata ekvivalentu.

—   Kādu ekvivalentu?

—   Nomest seši tūkstoši astoņi simti piecdesmit ton­nas sinepju gāzes no aeroplāniem misteram Rollingam nesagādā nekādas grūtības, bet tam vajadzīgi zināmi iz­devumi. Karš prasa naudu, vai nav tiesa? Iesniegtajos plānos misters Rollings pagaidām saskata vienīgi izde­vumus. Bet ekvivalents, tas ir, ienākumi no diversijām pret boļševikiem, diemžēl, netiek norādīti.

—   Skaidrs kā diena!… ienākumi… milzīgi ienā­kumi ikvienam, kas atdos Krievijai likumīgos valdītājus, likumīgo, normālo iekārtu, — zelta kalni šādam cilvē­kam! — Ģenerālis sarauktu pieri kā ērglis ieurbās ar acīm sekretārā. — Ahā! Tātad norādīt arī ekvivalentu?

—   Tieši tā, apbruņoties ar skaitjiem: pa kreisi — pa­sīvs, pa labi — aktīvs, pēc tam — svītra un ar plus zīmi starpība, kas var ieinteresēt misteru Rollingu.

—   Ahā! — ģenerālis iesēcās, uzbāza ciešāk putek­ļaino platmali un apņēmīgi aizsoļoja uz durvīm.

14.

Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie vi­siem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, vaļējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.

—   Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekre­tāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielai­diet mani pie kara]a ārpus rindas.

Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.

—   Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.

—   Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Garina lietā.

Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekst­koka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats no­spieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.