Inženiera Garina hiperboloīds

Kad Rollings izbrauca ar kuģi uz Eiropu, kādā jaukā, saulainā rītā uz augšējā klāja, tenisa laukumā, viņš ieraudzīja Zoju Monrozu, kas spēlēto ar treneri. Rollings, saraucis uzacis, ilgi aplūkoja šo savieti, par kuru nule bija klaigājušas visas avīzes, un viņa miljardierim iepa­tikās. Tai pašā dienā, pēc vakariņām, sēdēdams bārā, viņš piedāvāja Zojai kļūt par viņa draudzeni. Sūkdama caur salmiņu ledainu dzērienu, Zoja atbildēja:

— Pateicos. Piedāvājumu pieņemu. Jums nebūs jā­viļas. Jūsu izvēle ir veiksmīga. Sieviešu aušības mani maz saista … Neaizmirstiet — esmu pārdzīvojusi re­volūciju, man bija izsituma tīfs, es kāvos pret sarkana­jiem … Es esmu godkārīga. Jūs esat liels cilvēks. Es ticu jums. Jums jāuzvar … Es vēlos būt jūsu personīgā sekretāre.

Rollings pagriezās uz augstā krēsla, viņa muti sa­šķobīja tikko manāms smīns, kas izteica vispārāko jaut­rības pakāpi.

—-/Jūs esat ārprātīga, — viņš teica. — Par personīgo sekretāru pie manis laužas četri bijušie karaļi un vai­rāki lielkņazi no krievu dinastijas … Bet, velns parāvis, jūs man patīkat…

Tā sākās viņu savienība, un Rollings nebija kļūdī­jies draudzenes izvēlē.

Parīzē viņš uzsāka sarunas par ķīmisko rūpnīcu ap­vienošanu trestā. Amerika ieguldīja lielus kapitālus Ve­cās Pasaules rūpniecībā. Rollinga aģenti piesardzīgi iepirka akcijas. Parīzē viņu dēvēja par «amerikāņu bi­feli». Tiešām, starp Eiropas rūpniekiem viņš likās mil­zenis. Rollings gāja savu ceļu ne ar ko nerēķinādamies. Viņa redzes stars bija šaurs. Sev priekšā viņš redzēja tikai vienu mērķi — sakoncentrēt vienās (savās) rokās pasaules ķīmisko rūpniecību.

Zoja Monroza ātri iepazina Rollinga raksturu, viņa cīņas paņēmienus. Izprata viņa spēku un viņa vājumu. Viņš slikti orientējās politikā un reizumis sarunāja ap­lamības par revolūciju un boļševikiem. Zoja Monroza nemanot sapulcināja ap viņu vajadzīgus un noderīgus cilvēkus. Satuvināja viņu ar žurnālistu aprindām un va­dīja preses konferences. Viņa uzpirka sīkus hronistus, kam Rollings nepievērsa uzmanību, bet viņi izdarīja mil­

jardierim vairāk pakalpojumu nekā solīdie žurnālisti, jo viņi kā moskīti iespiedās visās dzīves spraugās.

Kad viņa «izkārtoja» parlamentā nelielu kāda labējā deputāta runu «par nepieciešamību nodibināt ciešu kon­taktu ar amerikāņu rūpniecību, lai stiprinātu Francijas ķīmisko aizsardzību», Rollings pirmoreiz draudzīgi pa­spieda un vīrišķīgi pakratīja viņas roku.

— Ļoti labi, es pieņemu jūs par sekretāri, ar algu divdesmit septiņi dolāri nedēļā.

Rollings sāka ticēt Zojas Monrozas noderīgumam un kļuva ar viņu lietišķi atklāts, tas ir — līdz galam.

17.

Zoja Monroza uzturēja sakarus ar dažiem krievu emi­grantiem. Vienam no tiem — Semjonovam viņa regulāri izmaksāja algu. Viņš bija karalaika izlaiduma inženieris ķīmiķis, pēc tam praporščiks, tad baltais oficieris un emigrācijā nodarbojās ar sīkām komisijām.

Zojas Monrozas dienestā viņš pārzināja pretizlūko­šanu. Piegādāja viņai padomju žurnālus un laikrakstus, pienesa ziņas, pļāpas, baumas. Viņš bija izdarīgs, nasks un bez aizspriedumiem.

Reiz Zoja Monroza parādīja Rollingam izgriezumu no kāda Rēveles laikraksta, kur bija ievietots ziņojums, ka Petrogradā tiekot būvēts aparāts ar milzīgu graujošu spēku. Rollings iesmējās:

—  Blēņas, ar to nevienu nenobaidīs … Jums pārāk sakairināta iztēle. Boļševiki nav spējīgi kaut ko uz­būvēt.

Tad Zoja ielūdza uz brokastīm Semjonovu, un viņš sakarā ar avīzes rakstu pastāstīja dīvainu atgadījumu:

—   … Deviņpadsmitajā gadā Petrogradā īsi pirms savas bēgšanas es sastapu uz ielas draugu, poli, kopā ar viņu biju beidzis tehnoloģisko institūtu — Stasu Tik­linski. Plecos maiss, kājas aptītas ar paklāja strēmelēm, uz mēteļa ar krītu uzvilkti cipari — pēdas no stā­vēšanas rindās. Vārdu sakot, viss, kā pienākas. Bet seja moža. Piemiedz ar aci. Kas tad nu? «Es,» saka, «tādu zelta bedri uzgāju — ai ļautiņi! — miljoni! Kur nu —

simtiem miljonu (zeltā, protams!).» Es, skaidra lieta, mācos virsū — pastāsti. Viņš tikai smejas. Tā ari šķī­rāmies. Nedēļas divas pēc tam gāju pa Vasiļjevas salu, kur dzīvoja Tiklinskis. Atminējos par viņa zelta bedri, domāju, sak, palūgšu miljonāram pusmārciņu cukura. Iegāju. Tiklinskis gandrīz uz nāves gultas, roka un krū­tis sabindēti.

—   Kas tevi tā apstrādājis?

—   Pagaidi, — atbild, — svētā jaunava palīdzēs — atlabšu, es viņu nositīšu.

—   Ko?

—   Garinu.

Un viņš pastāstīja, tiesa, juceklīgi un miglaini, ne­vēlēdamies atklāt sīkumus, par to, kā vecs paziņa, inže­nieris Garins, piedāvājis viņam izgatavot ogles sveces kādam tur aparātam ar neparastu graujošu spēku. Lai ieinteresētu Tiklinski, inženieris apsolījis viņam procen­tus no peļņas. Pēc mēģinājumu pabeigšanas Garins plā­nojis aizbēgt ar gatavo aparātu uz Šveici, izņemt tur patentu un pašam nodarboties ar aparāta ekspluatāciju.