Inženiera Garina hiperboloīds

Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Semjonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šo­brīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis vi­ņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Semjonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:

—   Nu?

—   Darbs padarīts.

—   Plāni?

—   Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpra­tums …

—  Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.

—  Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aiz­sūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Garina labo­ratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Garini.

—  To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.

—  Vienu mums izdevās novākt pie malas.

—  Jūs viņu nogalinājāt?

—  Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …

—  Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubult­nieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.

—   Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass

Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums iz­stāstīs sīki.

—   Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..

Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pa­vērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:

—   Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?

Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu ne­kauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibu­miem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu se­kundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.

. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:

—   Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Ga­rins pašreiz atrodas Parīzē.

15.

Rollings pietrūkās kājās — nāsis iepletās, starp uz­acīm pietūka dzīsla. Viņš pieskrēja pie durvīm un aiz­slēdza tās, pēc tam pienāca Semjonovam cieši klāt, sa­tvēra krēsla atzveltni un ar otru roku iekrampējās galda malā. Noliecās pie Semjonovā sejas:

—   Jūs melojat!

—   Kāpēc lai es melotu … Tas notika tā: Stass Tik­linskis sastapa šo dubultnieku Petrogradā, pastā, kad šis nodeva telegramu, un ievēroja adresi: Parīze, Batinjolas bulvāris … Vakar Tiklinskis atbrauca no Varšavas, un mēs tūdaļ aizsteidzāmies uz Batinjolas bulvāri un ka­fejnīcā ieskrējām tieši krūtīs Garinam vai viņa dubult­niekam, nelabais lai viņus atšķir.

Rollinga skatiens pārslīdēja pār Semjonovā vasaras raibumiem klāto sej% Tad ķīmijas karalis izslējās, no viņa plaušām izlauzās ilgi aizturēta elpa:

— Jūs lieliski saprotat, ka mēs neatrodamies Pa­domju Krievijā, bet Parīzē; ja jūs pastrādāsiet nozie­gumu, es neiešu jūs glābt no giljotīnas. Bet, ja jūs mē­ģināsiet mani piekrāpt, es jūs samīšu.

Viņš atgriezās savā vietā, ar riebumu atvēra čeku grāmatiņu: «Divdesmit tūkstošus es nedošu, jums pie­tiks ar pieciem…» Izrakstīja čeku, ar nagu pastūma to Semjonovam un pēc tam — ne ilgāk par sekundi — uz­lika elkoņus uz galda un iespieda seju delnās.

16.

Ne jau gadījuma pēc Zoja Monroza kļuva par ķīmijas karaļa draudzeni. Pirms pieciem gadiem (deviņpadsmi­tajā gadā) Zoja bēga no Petrogradas uz Parīzi, kur ieguva plašu popularitāti kā visskaistākā un visgudrākā sieviete teatrālajā bohēmā[7] . Viņa filmējās, dejoja un dziedāja bulvāru teātrīšos un vēsu prātu galīgi izputi­nāja ārzemniekus, kas tais gados traucās uz Parīzi ar naudas makiem, pietūkušiem no kara un pēckara laikā viegli gūtās peļņas.

Zoja bija moderna sieviete. Daudzās izpriecas viņai netraucēja sekot politikai.

Uzzinājusi par slavenā Rollinga gaidāmo braucienu uz Eiropu, viņa tūdaļ devās uz Ņujorku. Tur uz vietas uz­pirka kāda liela laikraksta reportieri, un presē parādī­jās ziņojumi, ka Ņujorkā ieradusies visgudrākā un vis­skaistākā Eiropas sieviete, kas sevī apvieno balerīnas profesiju ar aizrautīgu interesi par vismodernāko zi­nātni — ķīmiju un banālo briljantu vietā valkā kaklarotu no kristālā lodītēm, kuras pildītas ar luminiscējošu gāzi. Sīs lodītes iedarbojās uz amerikāņu iztēli.