Inženiera Garina hiperboloīds

—   Tās pašas akmeņogles. Benzols (CcHs), astoņdes­mit grādu karstumā sajaukts ar slāpekļskābi (HNO3), dod nitrobenzolu. Nitrobenzola formula — CeHsNOž. Ja mēs tajā divas daļas skābekļa O2 aizstāsim ar divām ūdeņ­raža daļām H2, tas ir, ja mēs nitrobenzolu astoņdesmit grādu karstumā sāksim lēnām sajaukt ar čuguna skaidi­ņām, ar nedaudz sālsskābes, tad mēs iegūsim anilīnu (C6H5NH2). Anilīns, sajaukts ar koka spirtu zem piec­desmit atmosfēru spiediena, dos dimetilanilīnu. Pēc tam izraksim milzīgu bedri, izveidosim tai apkārt zemes valni, iekšpusē uzbūvēsim šķūni un tur izdarīsim dimetilanilīna reakciju ar slāpekļskābi. Termometrus šai reakcijā mēs novērosim no tālienes ar tālskati. Dimetilanilīns ar slāpekļskābi mums dos tetrilu. Šis tetrils ir gatavais velns: nezināmu iemeslu dēļ tas dažkārt sprāgst reakcijas laikā un pārvērš putekļos milzīgas rūpnīcas. Diemžēl, mums ar to ir jānoņemas: apstrādāts ar fosgenu, tas dod zilu krāsu — kristalvioletu. Par šo lietiņu es nopelnīju brangu naudu. Jūs uzdevāt man dīvainu jautājumu… Hm … Es domāju, ka jūsu zināšanas ķimijā ir plašā­kas. Hm . .. Lai izgatavotu no akmeņogļu darvas, teiksim, piramidona tableti, kas, teiksim, remdinās jūsu galvas sāpes, jāiziet cauri gara procesu virkne … Ceļā no ak­meņoglēm līdz piramidonam, līdz smaržu flakonam vai līdz parastajam fotopreparātam guļ tādas velnišķīgas mantas kā trotils un pikrīnskābe, tādas lieliskas lietiņas kā brombenzilcianīds, hlorpikrīns, difenilhlorarsēns un tā tālāk, un tā tālāk, tās ir kaujas gāzes, no kurām šķauda, raud, rauj nost aizsargmaskas, slāpst, spļauj asinis, pār­klājas ar augoņiem, dzīvi pūst…

Tā kā Rollingam šai lietainajā svētdienas vakarā bija garlaicīgi, viņš labprāt nodevās pārdomām par ķīmijas lielo nākotni.

— Es domāju (viņš pavēcināja gar degunu pusizsmēķētu cigāru), es domāju, ka Cebaots radījis debesis un zemi un visu dzīvo radību no akmeņogļu darvas un vārā­mās sāls. Bībelē tieši tā tas nav teikts, bet var noskārst. Tas, kas valda pār akmeņoglēm un sāli, tas valda pār pa­sauli. Vācieši metās četrpadsmitā gada karā tikai tāpēc, ka deviņas desmitdaļas visas pasaules ķīmisko rūpnīcu piederēja Vācijai. Vācieši izprata akmeņogļu un sāls no­slēpumu: tai laikā viņi bija vienīgā kulturālā nācija. To­mēr viņi nebija paredzējuši, ka mēs, amerikāņi, deviņos

mēnešos varēsim uzcelt Edžvudas arsenāluVācieši mums atvēra acis, mēs sapratām, kur jāiegulda nauda, un tagad pasaules valdnieki būsim mēs, nevis viņi, jo nauda pēc kara atrodas pie mums un ķīmija — arī pie mums. Mēs pārvērtīsim Vāciju vispirms, bet pēc tās arī citas valstis, kas prot strādāt (neprašas izmirs dabiskā ceļā, šai ziņā mēs viņiem palīdzēsim), pārvērtīsim vienā milzīgā fabrikā … Amerikas karogs apjozīs zemeslodi kā kon­fekšu kārbu, pa ekvatoru un no pola līdz polam …

—   Rolling, — Zoja pārtrauca, — jūs pats piesauksiet nelaimi… Viņi tad kļūs par komunistiem … Pienāks diena, kad viņi paziņos, ka jūs viņiem vairs neesat va­jadzīgs, ka viņi vēlās strādāt paši savā labā … Ak, es jau esmu piedzīvojusi šīs šausmas … Viņi atteiksies at­dot jums jūsu miljardus …

—  Tad, manu drostaliņ, es pārplūdināšu Eiropu ar sinepju gāzi.

—   Rolling, būs par vēlu! — Zoja ciešāk apņēma ro­kām ceļgalu, sasvērās uz priekšu. — Rolling, ticiet man, es nekad neesmu devusi jums sliktus padomus … Es jau­tāju jums: vai ķīmiskajās rūpnīcās jābaidās no sprādzie­niem? … Strādnieku, revolucionāru, komunistu, mūsu ienaidnieku rokās — es to zinu — nonāks briesmīgi spē­cīgs ierocis … Viņi varēs no tālienes uzspridzināt ķīmis­kās rūpnīcas, pulvera pagrabus, sadedzināt aeroplānu eskadriļas, iznīcināt gāzu krājumus — visu, kas vien sprāgst un deg.

Rollings nocēla kājas no soliņa, viņa sarkanīgie plak­stiņi noraustījās, kādu brīdi viņš vērīgi raudzījās uz jauno sievieti.

—  Cik es noprotu, jūs atkal sākat runāt…

—  Jā, Rolling, jā, par inženiera Garina aparātu … Viss, kas par to tika ziņots, paslīdējis garām jūsu uzma­nībai … Bet es zinu, cik tas ir nopietni … Semjonovs atnesa man dīvainu priekšmetu. Viņš saņēmis to no Krie^ vijas …

Zoja piezvanīja. Ienāca sulainis. Viņa pavēlēja, un

'Edžvudas arsenāls — Amerikā lielākais ķīmiskās kara rūpniecības centrs Edžvudas tuvumā (ASV). Amerikāņu im­periālisti to uzcēla 1917.—1918. gadā.

sulainis atnesa nelielu priedes koka kasti, tajā atradās puscollas biezs tērauda loksnes gabals. Zoja izņēma tē­rauda gabalu un pacēla to pret kamīna gaismu. Cauri bie­zajam tēraudam ar kaut kādu asu rīku bija izgrieztas svītras, vijumi, un ieslīpi, it kā ar spalvu steigā bija uz­rakstīts — «Spēka pārbaude … spēka … Garins». Me­tālā gabaliņi dažu burtu vidū bija izkrituši. Rollings ilgi pētīja loksni.

—  Tas atgādina «spalvas pārbaudi», — viņš klusi ierunājās, — it kā ar naglu rakstīts mīkstā mīkiā.