Inženiera Garina hiperboloīds

Tiklinskis ar aizrautību sāka strādāt pie ogļu sve­cēm. Uzdevums bija tāds: iespējami mazāka apjoma svecei jāizdala iespējami lielāks siltuma daudzums. Apa­rāta uzbūvi Garins turēja slepenībā, stāstīja, ka viņa princips neparasti vienkāršs un tāpēc mazākais mājiens var atklāt noslēpumu. Tiklinskis piegādāja Garinam piramīdveidīgus ogļu klucīšus, bet nemaz nevarēja pieru­nāt viņu parādīt aparātu.

Tāda neuzticēšanās darīja Tiklinski vai traku. Viņi bieži ķildojās. Reiz Tiklinskis izsekoja Garinu līdz vie­tai, kur viņš izdarīja mēģinājumus, — pussagruvušā namā, kādā nomaļā Petrogradas puses ielā.

Tiklinskis ielavījās tur Garinam pa pēdām un ilgi klīda pa kādām kāpnēm, tukšām istabām ar izdauzītiem logiem, līdz beidzot pagrabā saklausīja spēcīgu skaņu, kas atgādināja tvaika strūklas šņākoņu un pazīstamo de­gošu ogļu sveču smaržu.

Viņš piesardzīgi nokāpa pagrabā, taču kāja aizķērās aiz ķieģeļu lauskām, paklupa, sacēla troksni un soļu trīsdesmit no sevis aiz arkas kvēpekļa gaismā ierau­dzīja sašķobītu Garina seju. «Kas, kas tur?» Garins rne-

žonigi iekliedzās un šai pašā brīdī žilbinošs stars, ne resnāks par adāmo adatu, atrāvās no sienas un iegrie­zās Tiklinski šķērsām pār krūtīm un roku.

Tiklinskis atguva samaņu, gaismai austot, ilgi sauca pēc paliga un četrrāpus izvilkās no pagraba, noplūzdams asinīm. Viņu atrada garāmgājēji, ar rokas ratiņiem no­gādāja mājās. Kad Tiklinskis izveseļojās, sākās karš ar Poliju; viņam nācās mukt no Petrogradas.

Sis stāsts atstāja uz Zoju Monrozu ārkārtīgu iespaidu. Rollings neticīgi vīpsnāja: viņš ticēja vienīgi smacējošo gāzu spēkam. Bruņukuģi, cietokšņi, lielgabali, milzīgas armijas — tas viss, pēc viņa domām, bija bar­barisma paliekas. Lidmašīnas un ķīmija — lūk, vienīgie varenie kara ieroči. Bet nez kādi tur aparāti no Petro­gradas — blēņas, tīrās blēņas!

Taču Zoja Monroza nelikās mierā. Viņa nosūtīja Semjonovu uz Somiju, lai no turienes ievāktu precīzas ziņas par Garinu. Semjonovā nolīgts baltgvardu virsnieks pār­gāja ar slēpēm krievu robežu, uzmeklēja Petrogradā Garinu, runāja ar viņu un pat piedāvāja viņam strādāt kopā. Garins izturējās ļoti piesardzīgi. Acīm redzot viņam bija zināms, ka viņam seko no ārzemēm. Par savu aparātu viņš izteicās tikai tik daudz, ka cilvēku, kam tas piederēs, sagaida pasakaina varenība. Aparāta modeļa izmēģinā­jumi deva spožus rezultātus. Garins gaidīja vienigi bei­dzam darbus pie svecēm — piramīdām.

18.

Kādā lietainā vasaras sākuma svētdienas vakarā ugunis no logiem un neskaitāmas laternu ugunis atspo­guļojās Parizes ielu asfaltā.

Šķiet, pa melniem kanāliem virs uguņu bezdibeņa traucās slapji automobiļi, skrēja, sadūrās, virpuļoja iz­mirkuši lietussargi. Lietus migla bija piesātināta ar bul­vāru trūdaino miklumu, dārzeņu pārdotavu aromātu, ben­zīna tvanu un parfīmu.

Lietus straumītes ritēja pa grafīta jumtiem, pa

balkonu režģiem, pa milzīgiem, svītrainiem audekliem, kas bija pārstiepti virs kafejnīcām. Miglā blāvi iedegās, griezās, mirguļoja dažnedažādu izpriecu ugunīgās reklāmas.

Sīkie ļautiņi — pārdevēji un pārdevējas, ierēdnīši un kalpotāji — izklaidējās šai dienā, kā nu kurš varēja. Lielie dūži, biznesmeņi, solīdie, sēdēja mājās pie kamī­niem. Svētdiena bija melnā pūļa diena, kas atdota tam saplosīšanai.

Zoja Monroza, pievilkusi kājas, tupēja uz plata dī­vāna starp daudziem spilveniem. Viņa smēķēja un vē­rās kamīna liesmās. Rollings, frakā, kājas uz ķeblīša, bija novietojies lielā zvilni un arī smēķēja un vērās oglēs.

Viņa seja kamīna gaismā šķita sarkani nokaitēta — gaļīgais deguns, ar bārdiņu apaugušie vaigi, aiz puspie­vērtiem plakstiem mazliet iekaisušās pasaules pavēlnieka acis. Viņš nodevās tīkamai dīkdienībai, kas nepieciešama vienreiz nedēļā, lai atpūtinātu smadzenes un nervus.

Zoja Monroza izstiepa skaistās, kailās rokas un teica:

—   Rolling, pēc pusdienām pagājušas jau divas stundas.

—  Jā, — viņš atbildēja, — es, tāpat kā jūs, domāju, ka gremošana būs beigusies.

Zojas dzidrās, gandrīz sapņainās acis pārslīdēja pār miljardiera seju. Klusi, nopietnā balsī viņa to uzrunāja vārdā. Viņš atbildēja, nepakustēdamies iesilditajā zvilnī:

—  Jā, es klausos jūs, mana drostaliņ.

Atļauja runāt bija dota. Zoja Monroza pārsēdās uz dīvāna malas, apņēma rokām ceļgalus.

—   Sakiet, Rolling, — vai ķīmiskajās rūpnīcās ļoti jābaidās no sprādzieniem?

—  Jā gan. Akmeņogļu pārstrādes ceturtais pro­dukts — trotils ir ārkārtīgi spēcīga sprāgstviela. Asto­tais produkts ir pikrīnskābe; ar to piepilda flotes lielga­balu bruņu sitējus šāviņus. Taču eksistē vēl varenāka lietiņa — tas ir tetrils.

—   Kas tas tāds, Rolling?