Inženiera Garina hiperboloīds

Tiklinskis vai ik bridi klanījās, skrullēja nokarenās ūsas, valgām acīm raudzījās uz Zoju Monrozu un ēda ar apvaldītu rijību. Rollings drūmi sēdēja ar muguru pret logu. Semjonovs familiāri pļāpāja. Zoja šķita mierīga, burvīgi smaidīja, ar acīm pamāja viesmīlim, lai viņš biežāk piepilda viesiem glāzes. Kad pasniedza šampa­nieti, viņa palūdza Tiklinski sākt stāstījumu.

Viņš norāva no kakla zalveti:

—  Pana Rollinga labā mēs nežēlojām savas dzīvī­bas. Mēs pārgājām padomju robežu pie Sestroreckas.

—   Kas — mēs? — Rollings noprasīja.

—   Es un, ja panam labpatīk, mans paligs, kāds krievs no Varšavas, Balahoviča armijas virsnieks… Traki ne­žēlīgs cilvēks … Lai nolādēts šis virsnieks, kuces bērns, viņš nodarīja man vairāk ļauna nekā palīdzēja. Mans uzdevums bija izsekot, kur Garins izdara mēģinājumus. Es iekļuvu sagrautajā namā, pane un pans, protams, zina, ka šai mājā nolādētais inženieris ar savu aparātu gandrīz vai pārgrieza mani uz pusēm. Tur, pagrabā, es atradu tērauda loksni, pane Zoja to saņēma no manis un varēja pārliecināties par manu centību. Garins mēģinā­jumiem bija izraudzījis citu vietu. Es negulēju ne dienu, ne nakti, gribēdams attaisnot panes Zojas un pana Rol­linga uzticību. Es apaukstēju plaušas Krestovkas pur­vos un sasniedzu mērķi. Es izsekoju Garinu. Divdesmit septītā aprīļa naktī mēs ar palīgu iekļuvām viņa vasar­nīcā, piesējām Garinu pie dzelzs gultas un visu pārmek­lējām rūpīgi jo rūpīgi… Nekā … Jāpaliek vai trakam: nekādu pazīmju, kas norādītu uz aparātu … Bet es zināju, ka aparātu viņš slēpj vasarnīcā… Tad mans palīgs drusku paskarbāk izrēķinājās ar Garinu … Pane un pans sapratīs mūsu satraukumu … Es nesaku, ka mēs būtu rīkojušies pēc pana Rollinga norādījuma … Nē, mans palīgs pārāk iekarsa …

Rollings skatījās šķīvī. Zojas Monrozas garā roka, kas gulēja uz galdauta, ātri ņirbināja pirkstus, mirdzināja pulētos nagus, gredzenu briljantus, smaragdus, safīrus. Tiklinskis iedvesmojās, vērdamies uz šo nenovērtējamo roku.

—   Pane un pans jau zina, ka nākamajā dienā es sastapu Garinu galvenajā pastā. Svētā dievmāte, kas gan nepārbīsies, ieskrējis krūtīs dzīvam mironim! Tad vēl nolādētā milicija dzinās man pakaļ. Mēs kļuvām par upuri krāpniekam: nolādētais Garins savā vietā iesmē­rēja kādu citu. Es nolēmu vēlreiz pārmeklēt vasarnīcu: tur vajadzēja būt pazemei. Tai pašā naktī es devos turp viens, iemidzināju sargu. Iekāpu pa logu… Lai pans Rollings nesaprot mani kaut kā ačgārni … Kad Tiklin­skis upurē dzīvību, viņš upurē to idejas vārdā … Es varēju viegli vien izmesties pa logu laukā, kad saklau­sīju vasarnīcā tādus klaudzienus un rībienus, ka kuram katram mati saceltos stāvus … Jā, pan Rolling, šai brīdī es sapratu, ka jūs bija vadījis pats dievs kungs, kad no­sūtījāt mani izraut no krievu rokām briesmīgo ieroci, kuru viņi var vērst pret visu civilizēto pasauli. Tas bija vēsturisks brīdis, pane Zoja, zvēru jums pie šļahtas goda. Kā zvērs es metos uz virtuvi, no kurienes nāca troksnis. Es ieraudzīju Garinu, viņš gāza kaudzē pie sienas galdus, maisus un kastes. Pamanījis mani, viņš pakampa ādas čemodānu, kurā viņš parasti glabāja apa­rāta modeli, un ieskrēja blakus istabā. Es izrāvu revol­veri un metos viņam pakaļ. Viņš jau vēra vaļā logu, grasīdamies lēkt laukā. Es .izšāvu, viņš — čemodānu vienā rokā, revolveri otrā — atkāpās istabas kaktā, aiz­barikadējās ar gultu un sāka šaut. Tā bija īsta divkauja, pane Zoja. Lode caururba man cepuri. Pēkšņi viņš pār­klāja muti un degunu ar kādu lupatu, pastiepa pret mani metala cauruli — atskanēja šāviens, ne skaļāks par šampanieša korķa paukšķi, un tai pašā sekundē tūk­stoši sīku nadziņu iecirtās man nāsīs, kaklā, krūtīs, sāka mani plosīt, aiz neizturamām sāpēm acis pieplūda ar asarām, es sāku šķaudīt, klepot, manas iekšas kāpa augšā, un, piedodiet, pane Zoja, uznāca tāds vēmiens, ka es novēlos uz grīdas.

—  Difenilhlorarsēns sajaukumā ar fosgēnu, piec­desmit procenti katra, lēta manta, mēs ar šīm granātām tagad apbruņojam policiju, — Rollings piebilda.

—  Tā … Panam taisnība, tā bija gāzes granāta … Par laimi, caurvējš gāzi ātri izkliedēja. Es nācu pie sa­maņas un pusdzīvs aizvilkos līdz mājām. Es biju saindēts, sakauts, aģenti meklēja mani pa visu pilsētu, atlika tikai bēgt prom no Ļeņingradas, to mēs arī izdarījām ar lie­lām briesmām un pūlēm.

Tiklinskis noplātīja rokas un saguma, atdodamies žē­lastībai. Zoja pavaicāja:

—  Jūs esat pārliecināts, ka arī Garins bēga no Krie­vijas?

—  Viņam vajadzēja pazust. Pēc šī skandāla viņam tik un tā būtu bijis jādod paskaidrojumi kriminālizmeklēšanas nodaļai.

—   Bet kāpēc viņš izraudzījās tieši Parīzi?

—   Viņam vajadzīgas ogles — piramīdas. Viņa apa­rāts bez tām tikpat kā nepielādēts ierocis. Garins ir fi­ziķis. No ķīmijas viņš neko nesajēdz. Pēc viņa pasūtī­juma pie šīm piramīdām strādāju es, vēlāk tas, kas sa­maksāja par to ar savu dzīvību Krestovkas salā. Taču Garinam ir vēl viens kompanjons šeit, Parīzē, tam viņš arī nosūtīja telegramu uz Batinjolas bulvāri. Garins at­brauca šurp, lai sekotu mēģinājumiem ar piramīdām.