Inženiera Garina hiperboloīds

—   Kādas ziņas jūs esat ievākuši par inženiera Garina līdzdalībnieku? — Rollings noprasīja.

—  Viņš dzīvo trūcīgā viesnīcā Batinjolas bulvārī, mēs bijām tur vakar, vārtnieks mums šo to pastāstīja,— Semjonovs atbildēja. — Šis vīrs ierodas mājās vienīgi pārgulēt. Nekādu mantu viņam nav. No mājām viņš iz­iet buraudekla apmetnī, kādus Parīzē valkā mediķi, la­boranti un ķīmijas studenti. Acīm redzot viņš strādā kaut kur turpat tuvumā.

—   Izskats? Nelabais jūs rāvis, kāda man daļa gar viņa buraudekla apmetni? Vai vārtnieks jums aprakstīja viņa izskatu? — Rollings uzkliedza.

Semjonovs un Tiklinskis saskatījās. Polis pielika roku pie sirds.

—  Ja pans vēlas, mēs šodien pat dabūsim ziņas par šā kunga izskatu.

Rollings ilgi klusēja, viņa uzacis saraucās.

—  Kāds pamats jums apgalvot, ka tas, ko jūs vakar redzējāt kafejnīcā Batinjolas bulvārī, un cilvēks, kas iemuka pazemē Zvaigznes laukumā, — viena un tā pati persona, tieši inženieris Garins? Jus jau vienreiz kļudījāties Ļeņingradā. Ko?

Polis un Semjonovs atkal saskatījās. Tiklinskis aug­stākā mērā delikāti pasmaidīja:

—   Pans Rollings taču negribēs apgalvot, ka Garinam katrā pilsētā ir dubultnieki …

Rollings spītīgi papurināja galvu. Zoja Monroza sēdēja, ietinusi rokas sermuļādās, un vienaldzīgi rau­dzījās pa logu.

Semjonovs teica:

—   Tiklinskis pārāk labi pazīst Garinu, kļūdīšanās nav iespējama. Tagad svarīgi noskaidrot ko citu, Rol­ling. Atvēlēsiet mums vieniem pašiem nodarīt šo lietu — kādā jaukā rītā atstiept uz Malzerbas bulvāri aparātu un plānus vai arī strādāsiet kopā ar mums?

—   Nekādā gadījumā, — negaidīti ierunājās Zoja, jo­projām raudzīdamās pa logu. — Misters Rollings visai interesējas par inženiera Garina mēģinājumiem, miste­ram RolHngam visai vēlams iegūt īpašuma tiesības uz šo izgudrojumu, misters Rollings vienmēr darbojas stin­gras likumības robežās; ja misters Rollings būtu noti­cējis kaut vienam vārdam no tā, ko šeit nupat stāstīja Tiklinskis, tad, protams, nekavētos piezvanīt policijas komisāram, lai nodotu varas iestādēm šādu nelieti un noziedznieku. Bet, tā kā misters Rollings lieliski saprot, ka Tiklinskis sagudrojis visu šo notikumu, lai izvilinātu iespējami vairāk naudas, tad viņš augstsirdīgi atļauj arī turpmāk sniegt viņam sīkus pakalpojumus.

Pirmoreiz pie brokastu galda Rollings pasmaidīja, izņēma no vestes kabatas zelta zobu bakstāmo un iedūra starp zobiem. Tiklinskim uz sasarkušās pieres ar tālu atkāpušamies matiem parādījās sviedri, vaigi nolūka. Rol­lings teica:

—   Jūsu uzdevums: piegādāt man precīzas un izsme­ļošas ziņas pēc punktiem, kas šodien tiks jums darīti zināmi pulksten trijos Malzerbas bulvārī. No jums tiek prasīts kārtīgu detektīvu darbs — nekas vairāk. Nevienu soli, nevienu vārdu bez mana rīkojuma.

21

Balts, stiklots, mirdzošs pazemes dzelzceļa ziemeļudienvidu līnijas vilciens ar klusu dārdoņu joņoja pa tum­šām dzīlēm zem Parīzes. Līkumotajos tuneļos garām aizzibēja elektrisko vadu tīmekļi, cementa masīvā iedob­tas nišas, kur, skrejošo uguņu apspīdēts, spiedās strād­nieks, dzelteni burti uz melna fona: «Du Bonnet», «Du Bonnet», «Du Bonnet», apzīmēdami riebīgu dzērienu, kuru reklāmas ar varu dzina parīziešu apziņā.

Acumirklīga pietura. Pazemes gaismas pielieta sta­cija. Krāsaini reklāmu taisnstūri: «Brīnišķīgas ziepes», «Izturīgas bikšu lences», «Zābaksmērs ar lauvas galvu», «Autoriepas «Sarkanais sātans»», gumijas papēži, izpār­došana par lētām cenām universālos preču namos — «Luvra», «Daiļā puķu pārdevēja», «Lafajeta galerija».

Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki ap­spīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sa­bāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vil­cienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku va­gonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.

Semjonovs un Tiklinskis sēdēja ziemeļu-dienvidu lī­nijas vagonā uz sānu sola, ar muguru pret durvīm. Po­lis nevarēja rimties:

—   Palūgšu panu ņemt vērā — vienīgi pieklājība mani attur no skandāliem … Simtreiz es biju gatavs aizsvilties … It kā nebūtu ēdis brokastis pie miljardieriem! Es uzspļauju virsū šīm brokastīm … Nosaukt mani par nelieti!

—  Eh, liecieties mierā, pan Stas. Mums maksā brangu naudu, no mums galu galā nekas netiek prasīts. Darbs nav bīstams, gandrīz vai patīkams: blandāmies pa kro­dziņiem un kafejnīcām . ..

—   Es prasu, lai mani cienī!

—   Rimsties, Stas, par cienīšanu naudu nemaksā! . ..