Inženiera Garina hiperboloīds

Vienmērīgi un ātri, taktī ar sirds pukstiem — ieelpu un izelpu airētāju augumi savilkās, pārliekdamies pār ceļ­galiem, un iztaisnojās kā atsperes. Vienmērīgi, asins plūs­mas ritmā, saspringti strādāja muskuļi.

Giks šāvās garām izpriecu laivām, kur braucēji bikš­turos bezpalīdzīgi kūļāja airus. Šeļga un Taraškins airē­dami raudzījās tieši sev pretī — uz stūrētāja pieri starp uzacīm, ieturēdami ar acīm līdzsvara līniju. No izpriecu laivām paguva tikai nosaukt pakaļ:

— Va velni! … Kā aizdiedza! …

Izbrauca jūrmalā. Atkal vienu minūti nekustīgi apgu­lās uz ūdens. Norausa sviedrus no sejas. Viens — divi! Pagrieza atpakaļ garām jahtklubam, kur kā sastinguši transparenti kristāliskajā tveicē nokarājās Ļeņingradas arodbiedrību sacīkšu jahtu milzīgās buras. Jahtkluba ve­randā spēlēja muziķa. Neplīvoja arī visgarām krastam izkārtie vieglie, krāsainie signālkarodziņi un vimpeļi. Upes vidū no laivām ūdenī metās brūni augumi, uzsizdami šļakatas.

Izslīdējis cauri peldētāju baram, giks iegāja Ņevkā, izšāvās pa tilta apakšu, dažas sekundes turējās blakus četrairu autrigeram [10] no kluba «Šautra», tad apdzina to (stūrētājs pār plecu noprasīja: «Varbūt paņemt tauvā?»), iebrauca šaurajā, kupli saaugušu krastu ietvertajā Krestovkā, kur sudraba vītolu zaļganajā ēnā slīdēja sieviešu mācību komandas sarkanie lakatiņi un kailie ceļgali, un apstājās pie Airēšanas skolas boniem.

Šeļga un Taraškins uzlēca uz boniem, uzmanīgi no­lika uz slīpajām laipām garos airus, noliecās pār giku un pēc stūrētāja komandas izrāva to no ūdens, pacēla uz ro­kām un ienesa platajos vārtos, šķūnī. Pēc tam pagāja zem dušas. Norīvējās, kamēr āda sarkana, un, kā piederas, izdzēra pa glāzei tējas ar citronu. Pēc visa tā viņi jutās kā nule piedzimuši šai brīnum jaukajā pasaulē, kas ir to vērta, lai beidzot ķertos pie tās labiekārtošanas.

26.

Atklātā verandā, otrā stāva augstumā (kur dzēra tēju), Taraškins stāstīja par vakardien atrasto zēnu.

— Izveicīgs, gudrs, prieks redzēt. — Viņš pārliecās pār margām un pasauca: — Ivan, panāc šurp!

Tūdaļ uz kāpnēm iedipējās basas kājas. Ivans iznāca verandā. Noskrandušo jaku viņš bija novilcis. (Sanitāru apsvērumu dēļ to sadedzināja virtuvē.) Kājās viņam bija airētāju biksītes un uz kailas miesas vadmalas veste, ne­ticami sadilusi, viscaur nosieta ar aukliņām.

—   Redzat, — Taraškins teica, norādīdams ar pirkstu uz zēnu, — lai kā pūlos pierunāt viņu novilkt vesti — ne­parko nevelk. Kā gan tu peldēsies, atbildi, kad jautā? Būtu vēl bijusi kārtīga veste, bet šitā — vanckars.

—   Peldēties es nevaru, — Ivans atteica.

—   Tevi jāmazgā pirtī, tu esi netīrs sušķis.

—   Nevaru pirtī mazgāties. Se, līdz šai vietai — varu, — Ivans norādīja uz nabu, samulsa un pievirzījās tuvāk durvīm.

Taraškins, kasīdams ar nagiem ikrus, uz kuru iede­guma palika baltas švīkas, nokrekšķējās aiz īgnuma:

—  Vari darīt ar viņu, ko gribi.

—   Vai tad tu, — ievaicājās Šeļga, — baidies no ūdens?

Zēns pavērās viņā bez smaida:

—   Nē, nebaidos.

—   Kāpēc tad negribi peldēties?

Zēns nodūra galvu, spītīgi saknieba lūpas.

—   Baidies vesti novilkt, baidies — ka nenozog? — Šeļga noprasīja.

Zēns paraustīja pleciņu, pasmīnēja.

—   Tad darīsim tā, Ivan: negribi peldēties — tā tava paša darīšana, bet vesti atstāt mēs nevaram. Ņem manu vesti, ģērbies nost.

Šeļga sāka pogāt vaļā savu vesti. Ivans kāpās atpa­kaļ. Viņa acis tramīgi šaudījās. Uzmeta Taraškinam lū­dzošu skatienu un visu laiku iesāņus virzījās uz stikla durvīm, kas bija pavērtas uz tumšām iekšējām kāpnēm.

—   Hej, tā spēlēties mums nebija norunāts! — Šeļga piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma slēdzeni un nosēdās tieši pretim durvīm. — Nu, velc nost.

Zēns paskatījās visapkārt kā zvēriņš. Tagad viņš stā­vēja pie pašām durvīm — ar muguru pret stikliem. Uz­acis viņam savilkās kopā. Pēkšņi viņš apņēmīgi norāva savas skrandas un sniedza tās Šeļgam.

—   Ņem,'dod savējo.

Taču Šeļga ar vislielāko izbrīnu lūkojās nevis uz zēnu, bet garām viņa plecam — uz durvju stikliem.

—   Dodiet, — Ivans dusmīgi atkārtoja, — nav ko smieties! Neesat nekāds maziņais!

—   Ir gan jokupēteris! — Šeļga sāka skaļi smieties. — Pagriez muguru. (Zēns, it kā saņēmis triecienu, atsi­tās ar pakausi pret stiklu.) Pagriezies, tik un tā redzu, ka mugura tev aprakstīta.

Taraškins pietrūkās. Zēns kā viegls kamolītis pārripoja pār verandu, pārvēlās pār margām. Taraškins skrē­jienā tik tikko paguva viņu satvert. Ar asiem zobiem Ivans iecirtās viņam rokā.

—   Dumiķi! Beidz kostie.s!

Taraškins piespieda zēnu sev cieši klāt. Glaudīja pa zilgano skūto galvu.

—   īsts mežonēns. Trīc kā pelīte. Rimsties jel, neko ļaunu mēs tev nedarīsim.

Zēns norima Taraškina rokās, tikai sirds dauzījās. Pēkšņi viņš iečukstēja savam mierinātājam ausī:

—   Neļaujiet viņam, man uz muguras nedrīkst lasīt. Nevienam nav atļauts. Par to mani nositīs.

—. Nelasīsim jau, tas mūs neinteresē, — atkārtoja Taraškins, raudādams aiz smiekliem.