Inženiera Garina hiperboloīds

Šeļga visu šo laiku stāvēja terases pretējā pusē, grauza nagus, rauca uzacis kā cilvēks, kas cenšas atmi­nēt kādu mīklu. Pēkšņi viņš pieskrēja klāt un, neraugo­ties uz Taraškina pretošanos, pagrieza zēnu ar muguru pret sevi. Pārsteigums, gandrīz šausmas atplaiksnījās viņa sejā. Ar tintes zīmuli zem lāpstiņām uz zēna vā­jās muguras bija uzrakstīts sviedros izplūdušiem, pusizdzisušiem burtiem:

«Pjotram Gar … Rezul … i visiepriec … olivīnu ceru sasniegt piecu kilom … ru dziļumā, turpi , .. meklējumus, nepiec :.. palīdzība … Bads … steidzies ekspedīc …»

—   Garins, tas ir Garins! — iekliedzās Šeļga. Sai brīdī kluba pagalmā tarkšķēdams un pakšķēdams iedrā­zās kriminālizmeklēšanas nodaļas motociklets un aģenta balss sauca no lejas:

—   Biedri Šeļga, jums — steidzama . ..

Tā bija Garina telegrama no Parīzes.

Zelta zīmulītis pieskārās bloknotam:

—  Jūsu uzvārds, godāts kungs?

—   Pjankovs-Pitkevičs.

— Jūsu apmeklējuma nolūks? …

—  Pasakiet misteram Rollingam, — Garins paziņoja, — ka man uzdots vest sarunas par viņam zināmo inže­niera Garina aparātu.

Sekretārs vienā mirklī nozuda. Pēc minūtes Garins pa riekstkoka durvīm ienāca ķīmijas karaļa kabinetā. Rollings rakstīja. Nepaceldams acis, piedāvāja apsēs­ties. Pēc tam — nepaceldams acis:

—  Sīkas naudas operācijas kārto mans sekretārs, — ar gurdu roku viņš satvēra sausēkli un uzsita pa uz­rakstīto, — tomēr esmu gatavs jūs uzklausīt. Dodu di­vas minūtes. Ko jaunu varat pateikt par inženieri Garinu?

Pārmetis vienu kāju pār otru, tālu izstieptām rokām aptvēris ceļgalu, Garins teica:

—   Inženieris Garins vēlas zināt, vai jums ir precīzi zināms, kādam nolūkam domāts viņa aparāts.

—  Jā, — atbildēja Rollings, — rūpnieciskajā ražo­šanā, cik man zināms, aparāts var modināt zināmu in­teresi. Esmu runājis ar dažiem mūsu koncerna valdes locekļiem, viņi ir ar mieru iegādāties patentu.

—  Aparāts nav domāts rūpniecībai, — Garins skarbi attrauca, — tas ir iznīcināšanas ierocis. Aparātu, tiesa, ar panākumiem var izmantot metalurģijā un kalnrūpnie­cībā. Bet pašlaik inženierim Garinam ir citi nodomi.

—  Vai politiski?

—   Ē … Politika inženieri Garinu maz interesē. Viņš cer nodibināt tieši tādu sociālo iekārtu, kas visvairāk at­bilstu viņa gaumei.

—   Kur nodibināt?

—  Visur, proti, visos piecos kontinentos.

—   Oho! — Rollings noteica.

—   Inženieris Garins nav komunists, nomierinieties. Bet viņš nav arī gluži jūsējais. Atkārtoju — viņam ir visplašākie nodomi. Inženiera Garina aparāts dod viņam iespēju realizēt vispārdrošāko fantāziju. Aparāts jau uz­būvēts, to var demonstrēt kaut vai šodien.

—   Hm! — Rollings noteica.

—  Garins sekoja jūsu darbībai, mister Rolling, un uzskata, ka jums ir krietns vēriens, taču jums trūkst lie­las idejas. Nu — ķīmiskais koncerns. Nu — ķīmiskais gaisa karš. Nu — Eiropas pārvēršana par Amerikas tirgu… Tas viss ir sekli, nav centrālās idejas. Inže­nieris Garins piedāvā jums sadarboties.

—   Kurš no jums ir jucis? — Rollings noprasīja.

Garins sāka smieties, spēcīgi paberzēja ar pirkstu

degunu.

—  Redziet, — jau tas ir labi, ka jūs klausāties mani nevis divas, bet deviņarpus minūtes.

—  Esmu ar mieru piedāvāt inženierim Garinam piec­desmit tūkstošus franku par viņa izgudrojuma pa­tentu, — teica Rollings, atkal ķerdamies pie rakstīšanas.

—   Priekšlikums jāsaprot tā: ar spēku vai viltību jūs esat nolēmuši iegūt aparātu, bet ar Garinu izrēķināties tāpat kā ar viņa palīgu Krestovkas salā?

Rollings strauji nolika spalvu, tikai divi sarkani plankumi uz viņa vaigu kauliem nodevīgi liecināja par satraukumu. Viņš paņēma no pelnu trauka kūpošu ci­gāru, atgāzās krēslā un pavērās Garinā ar neko neiz­teicošām, miglainām acīm.

—  Ja pieņemam, ka esmu nodomājis tieši tā rīko­ties ar inženieri Garinu, tad kas no tā izriet?

—   Izriet, ka Garins acim redzot ir kļūdījies.

—   Kāpēc?

—   Uzskatīdams, ka jūs esat lielāka mēroga nelie­tis, — Garins noskaldīja lēnām, pa balsienam, jautri un izaicinoši raudzīdamies Rollingā.

Tas tikai izpūta zilu dūmu mutuli un uzmanīgi pa­vicināja cigāru gar degunu.

—   Būtu muļķīgi dalities peļņā ar inženieri Garinu, kad es varu paņemt visus simt procentus, — viņš teica. — Tātad, lai pieliktu punktu, es piedāvāju simt tūksto­šus franku un ne santīma vairāk.

—   Nudien, mister Rolling, jūs kaut ko putrojat. Jūs taču ne ar ko neriskējat. Jūsu aģenti Semjonovs un Tik­linskis izsekojuši, kur dzīvo Garins. Paziņojiet policijai, un viņu arestēs kā boļševiku spiegu. Aparātu un plānus nozags tas pats Tiklinskis un Semjonovs. Tas viss jums maksās ne vairāk par pieciem tūkstošiem. Bet Garinu, lai viņš turpmāk nemēģinātu atjaunot plānus, va­rēs nosūtīt pa etapu uz Krieviju caur Poliju, kur viņu uz robežas nokniebs. Vienkārši un lēti. Kāpēc tad jāiz­dod simt tūkstoši franku?

Rollings piecēlās, iešķībi paskatījās uz Garinu un sāka staigāt, grimdams ar lakādas kurpēm sudrabainā pa­klājā. Pēkšņi viņš izvilka roku no kabatas un uzsita knipi.