Inženiera Garina hiperboloīds

—    Toreiz, piecpadsmitajā gadā, es mobilizēju visu savu naudiņu vairāk ar nekaunību nekā uzpirkšanu, at­brīvoju Mancevu no karaklausības un nosūtīju viņu ar nelielu ekspedīciju uz Kamčatku, uz mežonīgu kaktu, kur pats velns kāju nespertu … Līdz septiņpadsmitajam ga­dam viņš man vēl rakstīja: darbs viņam bija smags, bez­gala grūts, dzīves apstākļi lopiski … Astoņpadsmitajā gadā — pats saproti — viņa pēdas pazuda … No viņa meklējumiem atkarīgs viss …

—   Ko viņš tur meklē?

—   Viņš neko nemeklē… Mancevam vienīgi jāap­stiprina mani teorētiskie paredzējumi. Klusā okeāna pie­krasti — Āzijas un Amerikas pusē — veido okeāna di­benā nogrimuša sena kontinenta malas. Šādam milzu smagumam bija jāietekmē arī ugunīgi šķidro zemes dzīļu iežu izvietojums. Dienvidamerikas darbojošos vulkānu ķēdes — Andos un Kordiljeros, Japānas un, beidzot, Kamčatkas vulkāni apliecina, ka olivīna joslas izkusušie ieži — zelts, dzīvsudrabs, olivīns un citi Klusā okeāna malās atrodas daudz tuvāk zemes virspusei nekā citās zemeslodes vietās … [11] Vai saproti?

—  Nesaprotu, kāpēc tev vajadzīga šī olivīna josla?

—  Lai valdītu pār pasauli, dārgais… Nu, iedzer­sim. Uz panākumiem …

29.

Melnā zīda blūzītē, kādas valkā universālveikala pārdevējas, īsos svārciņos, vienkāršā cepurītē Zoja Mon­roza izlēca no autobusa, pārskrēja pāri trokšņainai ielai un iegāja milzīgajā kafejnīcā «Globuss», kas aizņēma veselu kvartālu.

Sameklēja brīvu galdiņu. Uzsmēķēja papirosu. Lika viesmīlim atnest litru sarkanvīna un nosēdās pie pil­nas glāzes, iespiedusi vaigus dūrēs.

— Nav labi, maziņā, tu sāc nodzerties, — teica vecs aktieris, kas, iedams garām, papliķēja Zojai pa muguru.

Viņa izsmēķēja jau trīs papirosus. Beidzot nestei­dzīgi pienāca tas, ko viņa gaidīja, — drūms, plecīgs vī­rietis ar šauru, matiem noaugušu pieri un saltām acīm. Ūsas viņam bija uzskrullētas, krāsainā apkakle iespiedu­sies spēcīgajā kaklā. Viņš bija nevainojami ģērbies — bez lieka šika. Apsēdās. Strupi sasveicinājās ar Zoju. Pārlaida skatienu visapkārt, un viens otrs nodūra acis. Tas bija Gastons Pīļknābis, pagātnē — zaglis, pēc tam laupītājs no slavenā Bono bandas. Karā viņš uzdienēja līdz apakšvirsniekam un pēc demobilizācijas pārgāja mie­rīgajā komisijas darbā — izpildīja starpnieka lomu da­žādos slepenos un tumšos darījumos.

Pret Zoju Monrozu Gastons izturējās ar vislielāko cieņu. Sastapies ar viņu nakts restorānos, godbijīgi aici­nāja dejot un skūpstīja roku, ko darīja vienīgai sievietei Parīzē. Zoja uzturēja ar viņu draudzību, un viņš lāgu lāgiem izpildīja viskutelīgākos skaistās sievietes uzde­vumus.

Sūkdams skābo vīnu, piemiedzis acis no pīpes dū­miem, Gastons nīgri klausījās, ko viņam stāstīja Zoja. Beigusi viņa noknikšķināja pirkstus. Gastons teica:

—  Tas ir bīstami.

—   Gaston, ja tas izdosies, jūs esat nodrošināts uz visiem laikiem.

—   Ne par kādu naudu, godātā kundze, ne slapju, ne sausu darbiņu es tagad neuzņemšos: nav vairs tie laiki. Šodien bandīti uzskata par labāku strādāt policijā, bet profesionāli zagļi — izdot avīzes un nodarboties ar po­litiku. Ja jūs gribat nolīgt mani par naudu, es atteik­šos. Cita lieta — izdarīt to priekš jums. Tad es riskētu nolauzt sev sprandu.

Zoja izlaida dūmu no košsarkano lūpu kaktiņa, maigi pasmaidīja un uzlika skaisto roku uz Pīļknābja piedur­knes.

—   Labi, izdariet to priekš manis …

30.

Rollinga mašīna apstājās Monmartrā, šaurā ieliņā, ko apgaismoja kāds desmits nakts restorāna logu.

Zemā, ar spoguļstikliem un spoguļsienām, karstā un piesmēķētā zālē, ciešā burzmā, starp serpentīnu, lido­jošiem baloniņiem un konfetī šūpojās dejotāju pāri, ap­vīti ar papīra lentām.

Klaudzēja klavieres. Gaudoja, spiedza vijoles, trīs nēģeri, mirkdami sviedros, dauzīja pa bļodām, rēca auto­mobiļu taurēs, klabināja dēlīšus, zvanīja, dārdināja šķīv­jus, zvetēja pa turku bungām.

—  Ceļu, mani bērni, ceļu ķīmijas karalim! — aiz­gūtnēm kliedza restorāna saimnieks, ar grūtībām samek­lēja vietu pie šaura galdiņa un nosēdināja Zoju un Rol­lingu. Pār viņiem nolija baloniņi, konfetī, serpentīns.

—  Jums pievērš uzmanību, — Rollings ierunājās.

Zoja, pusnolaidusi plakstus, dzēra šampanieti.

Viņa lēnām pagrieza galvu — kādas tumšas, it kā ar ogli apvilktas vīrieša acis raudzījās uz viņu drūmā sa­jūsmā. Kas viņš tāds? Ne francūzis, ne anglis. Šķita, ka viņa šo vīrieti jau būtu kur redzējusi.

Viesmīlis, izspraucies caur dejotājiem, pasniedza Zojai zīmīti. Viņa izbrīnījās, atlaidās pret dīvāna atzveltni. Pašķielēja uz Rollingu, kas sūca cigāru, izlasīja:

«Zoja, tas, uz ko jūs skatāties ar tādu maigumu, ir Garins. Skūpstu rociņu. Semjonovs.»

Viņa laikam tik briesmīgi nobāla, ka turpat tuvumā kāda balss pārskanēja troksni: «Skatieties, dāmai slikti.» Tad Zoja pastiepa tukšu kausu un viesmīlis ielēja šam­panieti.

Rollings pajautāja:

—   Ko jums raksta Semjonovs?

—   Pateikšu vēlāk.

—  Vai viņš neraksta jums par kungu, kas jūs nekau­nīgi pēta? Tas ir tas pats, kas vakar bija pie manis. Es viņu izdzinu.

—  Rolling, vai jūs viņu nepazīstat? … Atcerieties, Zvaigznes laukumā … Tas ir Garins.