Inženiera Garina hiperboloīds

Šeļga labi atcerējās «zaudēto bandinieku» Krestovkas salas vasarnīcā. Toreiz (Arodbiedrību bulvārī) viņš sa­prata, ka Pjankovs-Pitkevičs noteikti vēlreiz ieradīsies vasarnīcā pēc tā, ko viņš bija noglabājis pagrabā. Va­kara krēslā (tai pašā dienā) Šeļga ielavījās vasarnīcā, neiztraucējis sargu, un ar kabatas lukturīti nokāpa pa­grabā. «Bandinieks» tūdaļ bija zaudēts: virtuvē divu soļu attālumā no lūkas atradās Garins. Sekundi pirms Šeļgas parādīšanās viņš ar čemodānu rokā bija izlēcis no pa­graba un stāvēja aiz durvīm, pieplacis pie sienas. Viņš ar troksni aizcirta aiz Šeļgas lūku un sāka sviest tai virsū ogļu maisus. Šeļga, pacēlis lukturīti, ar smaidu raudzī­jās, kā caur lūkas spraugām bira gruži. Viņš dzīrās uz­sākt miera sarunas. Augšā negaidīti iestājās klusums. Dzirdēja kādu skrienam prom, pēc tam — norībēja šā­vieni, pēc tam — mežonīgs kliedziens. Tā bija sadursme ar četrpirkstaino. Pēc stundas ieradās milicija.

Pazaudējis «bandinieku», Šeļga izdarīja labu gājienu. Tieši no vasarnīcas viņš milicijas automobilī aizdrāzās uz jahtklubu, uzmodināja kluba dežurantu, izspūrušu jūrnieku ar aizsmakušu balsi, un negaidīti noprasīja:

—   Kāds vējš?

Jūrnieks, protams, nemaz nedomādams, uzreiz at­bildēja:

—   Dienvidrietumu.

—  Cik balles?

—   Piecas.

—  Vai varat galvot, ka visas jahtas stāv savās vietās?

—  Jā, varu.

—   Kas apsargā jahtas?

—   Petjka, sargs.

—   Atļausiet apskatīt bonus.

—  Tieši tā, apskatīt bonus, — attrauca jūrnieks, pa atmiegam nevarēdams iedabūt rokas matrožu blūzes pie­durknēs.

—  Petjka! — viņš iesaucās nodzertā balsī, iznākdams ar Šeļgu kluba verandā. (Neviens neatsaucās.) — No­teikti kaut kur pampst, velc viņu aiz kājas, — teica jūr­nieks, uzsliedams apkakli pret vēju.

Sargu atrada tuvējos krūmos — viņš saldi krāca, apsedzis galvu ar aitādas kažoka apkakli. Jūrnieks izla­mājās. Sargs nokrekšķējās, piecēlās. Visi devās uz bo­niem, kur virs tēraudpelēka, jau zilgmojoša ūdens šūpo­jās vesels mastu mežs. Šļakstēja viļņi. Pūta spēcīgs, rei­zumis brāzmains vējš.

—  Vai esat pārliecināts, ka visas jahtas ir savās vie­tās? — Šeļga atkal noprasīja.

—  Trūkst «Oriona», viņš Pēterhofā … Uz Streļņu arī aizzēģelētas divas laivas.

Šeļga aizgāja pa šļakstošiem dēļiem līdz bonu ma­lai un tur pacēla tauvas gabalu: viens gals bija piesiets pie gredzena, otrs acīm redzami nogriezts. Dežurants ne­steigdamies apskatīja piestātni. Pastūma matroža cepuri uz deguna. Nebilda ne vārda. Aizsoļoja gar boniem, skai­tīdams ar pirkstu jahtas. Novēzēja ar roku vējā un ieklie­dzās ar neticamu enerģiju:

—   Petjka, miguža gatavais! Lai tu trīsdesmit reizes smirdošā ūdenī slīktu un nenoslīktu, kur tev bija acis! «Bibigonda» nozagta, labākā sacīkšu jahta! …

Petjka skaļi pūta, brīnījās un sita sev pa sāniem ar aitādas piedurknēm. Te vairs nebija ko darīt. Šeļga aiz­brauca uz ostu.

Pagāja vismaz trīs stundas, iekāms viņš ātrā apsar­dzes kuterī iejoņoja atklātā jūrā. Brāza spēcīgs vējš. Ku­teris ierakās viļņos. Ūdens šļakatas aizmigloja binokļa stiklus. Kad uzlēca saule — Somijas ūdeņos, tālu aiz bākas — krasta tuvumā bija redzama bura. Tur starp zemūdens akmeņiem dauzījās nelaimīgā «Bibigonda». Tās klajš bija pamests. No kutera raidīja vairākus šā­vienus, formas pēc, — bija jāatgriežas tukšām rokām.

Tā aizbēga pār robežu Garins, iegūdams šai naktī vēl vienu «bandinieku». Par četrpirkstainā līdzdalību šai spēlē zināja vienīgi viņš un Šeļga. Sai sakarā Šeļgam atpakaļceļā uz ostu domu gaita bija šāda:

«Ārzemēs Garins vai nu pārdos mīklaino aparātu, vai arī brīvībā pats to ekspluatēs. Šis izgudrojums Savienī­bai pagaidām ir zaudēts, un, kas to lai zina, vai nākotnē tam nebūs liktenīga loma. Bet ārzemēs Garinam ir drauds — četrpirkstainais. Iekāms cīņa ar viņu nav pa­beigta, Garins neuzdrošināsies rādīties ar aparātu dienas gaismā. Turklāt, ja šai cīņā nostājas Garina pusē, tad iznākumā var vēl vinnēt. Katrā gadījumā, vismuļķīgā­kais, ko varētu pasākt (un visizdevīgākais Garinam), — nekavējoties arestēt Ļeņingradā četrpirkstaino.» Secinā­jums bija vienkāršs: Šeļga tieši no ostas atbrauca uz savu dzīvokli, pārģērba sausu veļu, piezvanīja uz kriminālizmeklēšanas nodaļu, ka «lieta pati likvidējusies», iz­slēdza telefonu un nolikās gulēt, pasmējies par to, kā četrpirkstainais, saindējies ar gāzēm un varbūt ievainots, patlaban, ko kājas nes, mūk prom no Ļeņingradas. Tāds bija Šeļgas prettrieciens, revanšējoties par zaudēto «ban­dinieku».

Un lūk — telegrama (no Parīzes): «Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.» Tas bija sauciens pēc palī­dzības.

Jo ilgāk Šeļga domāja, jo skaidrāks kļuva — jālido uz Parīzi. Viņš uzzināja pa telefonu, kad izlido pasa­žieru aeroplāni, un atgriezās verandā, kur nemainīgajā nokrēslā sēdēja Taraškins un Ivans. Mazais bezpajumt­nieks, pēc tam, kad bija izlasīta uz viņa muguras ar tintes zīmuli uzrakstītā vēstule, nomierinājās un nešķīrās no Taraškina.