Inženiera Garina hiperboloīds

Tad Šeļga pastāstīja par pagrabu pussagruvušajā vasarnīcā, par sagraizītiem tērauda gabaliem, par kas­tēm ar ogles piramīdām. Hlinovs piekrītoši māja, pie­balsoja:

—   Tā, tā. Piramīdas. Ļoti labi. Saprotu. Sakiet, ja tas nav pārāk liels noslēpums, — vai jūs nestāstāt par inženieri Garinu?

Šeļga bridi klusēja, vērdamies Hlinovam acīs.

—  Jā, — viņš atbildēja, — par Garinu. Jūs pazīstat viņu?

—   Ļoti ļoti apdāvināts cilvēks, — Hlinovs saviebās, it kā būtu ieņēmis ko skābu. — Neparasts cilvēks. Taču stāv ārpus zinātnes. Godkārīgs. Pilnīgi izolēta persona. Avantūrists. Ciniķis. Ģēnija dotumi. Neapvaldīts tempe­raments. Cilvēks ar mežonīgu fantāziju. Bet viņa apbrī­nojamo prātu vienmēr tirda zemiskas vēlēšanās. Viņš sasniegs daudz un beigs vai nu ar nepārtrauktu dzer­šanu, vai arī mēģinās «sašausmināt cilvēci» … Ģēnijam vairāk kā jebkuram citam vajadziga visstingrākā dis­ciplīna. Tas ir pārāk atbildīgi.

Sarkani plank-ami atkal iekvēlojās Hlinova vaigos.

—   Apgaismots, disciplinēts prāts — vislielākais svē­tums, brīnumu brīnums. Uz Zemes — smilšu graudiņa pasaules izplatījumā — cilvēks ir viena miljarddaļa no vismazākā lieluma… Un šai sīksīkai daļiņai, kas caur­mērā dzīvo sešdesmit Zemes apgriezienu ap Sauli, pie­mīt prāts, kas aptver visu izplatījumu .. . Lai saprastu to, mums jāpāriet uz augstākās matemātikas valodu … Bet ko jūs teiktu, ja jums no laboratorijas paņemtu kādu ļoti dārgu mikroskopu un sāktu ar to dzīt naglas? … Tieši tā Garins rīkojas ar savu ģēniju … Es zinu, viņš izdarījis lielu atklājumu infrasarkano staru tālpārraides novadā. Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par GrindelaMatīza [13] nāves stariem? Nāves stari izrādījās tīrās blē­ņas. Bet princips ir pareizs. Tūkstoš grādu karsti siltumstari, paralēli raidīti, karā var būt drausmīgs iznīcināša­nas un aizsardzības līdzeklis. Jāpanāk vienīgi, lai staru kūlis neizkliedētos. Tas līdz šim nebija sasniegts. Sprie­žot pēc jūsu vārdiem, Garinam, redzams, izdevies uzbūvēt šādu aparātu. Ja tas tā, tad atklājums ir ļoti nozīmīgs.

—  Man jau sen liekas, — Šeļga atsāka, — šis izgud­rojums ož pēc lielas politikas.

Kādu brīdi Hlinovs klusēja, tad pat ausis viņam iekvēlojās.

—    Sameklējiet Garinu, paņemiet viņu aiz apkakles un kopā ar aparātu nogādājiet atpakaļ uz Padomju Sa­vienību. Aparāts nedrīkst nokļūt mūsu ienaidnieka rokās. Pajautājiet Garinam, — vai viņš apzinās savu pienā­kumu? Bet ja nu viņš tiešām ir neģēlis… Tad dodiet viņam, velns parāvis, naudu — cik viņš vēlas .., Vai arī nogaliniet viņu …

Šeļga pacēla uzacis. Hlinovs nolika klausāmās aus­tiņas uz galdiņa, atslīga, aizvēra acis.

Aeroplāns slīdēja virs līdzeniem tīrumu kvadrātiem, virs taisnajām ceļu līnijām. Tālumā, no augstuma, starp zilganajiem ezeru plankumiem vīdēja brūnā Berlīnes karte.

35.

No rīta pusastoņos kā parasti Rollings pamodās Sēnas ielā imperatora Napoleona gultā. Tāpat aizvērtām acim izvilka no spilvena apakšas mutautu un sparīgi iz­šņauca degunu.

Tiesa, ne gluži spirgts, bet pilnā mērā valdīdams pār domām un gribu, viņš nometa mutautu uz paklāja, apsē­dās starp zīda spilveniem un atskatījās. Gulta bija tukša, istabā — neviena.

Rollings nospieda zvana pogu, ienāca Zojas istabene. Rollings noprasīja, raudzīdamies viņai garām:

—   Kur kundze?

Istabene uzrāva plecus, sāka grozīt galvu kā pūce. Uz pirkstgaliem iegāja tualetes istabā, no turienes, jau steidzīgi, — garderobē, pavēra durvis uz vannas istabu un atkal parādījās guļamistabā. Pirksti viņai drebēja ab­pus mežģiņu priekšautiņa.

—   Kundze nekur nav atrodama.

—   Kafiju! — Rollings pavēlēja.

Viņš pats ielaida vannā ūdeni, pats apģērbās, pats ielēja sev kafiju. Mājā šai laikā valdīja klusa panika — uz pirkstgaliem, čukstus. Iziedams no viesnīcas, Rollings ar elkoni pagrūda šveicaru, kas izbailēs metās atvērt dur­vis. Viņš ieradās kantorī ar divdesmit minūšu novēlo­šanos.

Malzerbas bulvāri šai rītā oda pēc pulvera. Sekretāra sejā bija lasāma pilnīga nepretošanās ļaunumam. Ap­meklētāji sagumuši aizvēra riekstkoka durvis. «Misteram Rollingam šodien nelāga garastāvoklis,» viņi čukstēja. Tieši vienos misters Rollings paskatījās sienas pulkstenī un nolauza zīmuli. Skaidrs, ka Zoja Monroza neatbrauks pie viņa, lai dotos uz brokastīm. Viņš gaidīja līdz vie­niem un piecpadsmit minūtēm. Šai briesmīgajā ceturtdaļ­stundā sekretāra spīdīgajā frizūrā radās divi sirmi mati. Rollings aizbrauca brokastīs viens pats, kā parasti pie «Grifona».

Re'storāniņa saimnieks, mesjē Grifons, liels un pilnigs vīrietis, bijušais pavārs un krodzinieks, tagad — galvenais konsultants Garšas Sajūtu un Gremošanas Lielajā Mākslā, sagaidīja Rollingu ar heroisku rokas vē­rienu. Tumšpelēkos vizītsvārkos, ar rūpīgi koptu asīriešu bārdu un cēlu pieri mesjē Grifons stāvēja sava restorāna nelielās zāles vidū, atspiedies ar vienu roku pret sudraba cokolu, kas piederēja ziedoklim līdzīgam veidojumam, kur zem izliekta vāka tvīka slavenais cepetis — jēra mu­guriņa ar pupām.